Alkoholiķis acīmredzamā veidā degradē, taču to pamana apkārtējie, ne viņš pats. Kāda labsirdīgā sieviete „neredz”, ka vīrs viņu pastāvīgi krāpj. Nevainojami disciplinēts darbinieks pēkšņi aizmirst par kādu svarīgu sapulci. Skarba vīra māte ir pārliecināta, ka vedekla viņu nemīl, kaut arī visi fakti liecina par pretējo…

Specifisks jēdziens „aizsargmehānismi” dziļi iesakņojies mūsu leksikā. Par to liecina kaut vai sadzīviskas sarunas vai daudzas publikācijās pop-psiholoģijas stilā. Piemēram, ja kāds nepamana nepatīkamas lietas, daļa no mums saka, ka viņš esot muļķis, bet salīdzinoši izglītotāka publika atzīst: „Tās ir viņa psiholoģiskās aizsardzības”.

„Es steidzos pasmieties”

Psihe ir tik sarežģīta un neizdibināma, ka bieži nākas runāt par to, izmantojot vai nu metaforas, vai nu tīri teorētiskus jēdzienus. Ideja par aizsargmehānismiem nāk no psihoanalīzes. Sniedzot palīdzību saviem pacientiem, Freids un viņa kolēģi pamanīja, ka psihē pastāv sava veida mehānismi, kas ļauj cilvēkam minimizēt nepatīkamus pārdzīvojumus. Tāpat tika konstatēts, ka pat ilgojoties pēc veselības, pacienti tomēr pretojas analīzes procesam (šo parādību nosauca par „pretestību”). Situāciju apgrūtina tas, ka aizsardzības pieder pie neapzinātas psihes daļas, tātad, cilvēks tās tiešām nepamana.

Aizsardzības lielā mērā regulē mūsu uzvedību un nosaka rakstura īpatnības, palīdzot pielāgoties dzīves izaicinājumiem, kā arī izturēt iekšējas pretrunas. Atceros, kā studiju laikā Praktiskās psiholoģijas augstskolā kopā ar grupas biedriem piedalījāmies trīs dienu garajā seminārā „Darbs ar zaudējumiem un sērām”. Divas dienas pēc kārtas pārrunājām šīs neciešami smagas lietas, dalījāmies ar savu zaudējumu pieredzi, taču trešajā dienā pēkšņi pamanījām, ka auditorijā aizvien biežāk skan smiekli: kāds atceras absurdu gadījumu no bēru pieredzes, kāds pastāsta anekdoti… Humors arī pieder pie psiholoģiskām aizsardzībām. Saskaroties ar emocionāli nepanesamām lietām, tas ļauj izturēt. Pēc Bomaršē teiktā, „steidzos pasmieties par visu, jo citādāk man nāktos apraudāties.

Disociācija, kas ļauj izdzīvot

Tātad, aizsardzības pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Problēmas rodas tad, ja cilvēks bieži pielieto viena un tā paša veida aizsardzības, un ja šie psihei tik svarīgi mehānismi darbojas neelastīgi. Pieņemsim, kāds audzis vardarbīgā ģimenē. Bērnībā viņš bieži cietis no tuvinieku nežēlības, redzējis un piedzīvojis to, no kā bērnam pēc definīcijas jābūt pasargātam. Iespējams, šo pārdzīvojumu rezultātā viņa iekšējā pasaulē īpaši attīstīsies disociācijas mehānisms. Tā ir aizsardzība, kas krīzes brīžos ļauj cilvēkam emocionāli un fiziski norobežoties no neciešamas situācijas. Vienkārši sakot, cilvēks „atslēdzas”, it kā vērojot vardarbību no malas. Viņam pat šķiet, ka tas notiek ar kādu citu, ne ar viņu pašu. Vardarbības upurus šis mehānisms izglābj no psihiska sabrukuma.

Tomēr vēlāk, kad draudu vairs nav, aizsardzība mēdz ieslēgties, reaģējot uz t.s. „trigeriem” – visu to, kas tiešā vai netiešā veidā atgādina traumatisku pieredzi. Piemēram, kāda sieviete jaunībā pārcietusi izvarošanu. Turpmāk viņas psihe uztver kā apdraudējumu jebkādu situāciju, kad viņa paliek divatā ar vīrieti slēgtā telpā. Saskaroties ar trigeri „vīrietis/potenciāls varmāka + slēgta telpa”, automātiski nostrādā disociācijas mehānisms: sieviete emocionāli nav klātesoša, viņa „neko nejūt”, kaut kāds spēks viņu paralizē, senas bailes atkal pārvērš viņu par bezspēcīgu meiteni, kurai vienkārši „jāpārcieš” notiekošais. Lieki piebilst, ka tagadnē šī aizsardzība sievietei traucē: tas, kas kādreiz palīdzēja izdzīvot, pašlaik neļauj dzīvot.

Kurš kuru ienīst

Parasti izdala primitīvas un salīdzinoši augstāka līmeņa aizsardzības. Manis pieminētā disociācija pieder pie primitīviem aizsardzības mehānismiem. Tas pats, piemēram, ar noliegumu: cilvēks vienkārši „neredz” to, kas viņam nepatīk, sagādā pārāk lielu spriedzi.

Vai arī projektīva identifikācija: cilvēks ne tikai projicē uz citiem savas problēmas („mans vīrs mani ienīst”, kaut gan īstenībā ir otrādi), bet arī dara visu, lai izraisītu citos uzvedību, kas apstiprina šo redzējumu (sieviete, kas uzskata, ka vīrs viņu ienīst, neapzināti dara visu, lai izraisītu vīrā naidu. Galu galā viņš, protams, sadusmojas. Rezultātā „upuris” konstatē: „Nu redzi, es taču teicu, ka tu mani ienīsti”). Izklausās komiski. Katram no mums gadās gūt šādus „apstiprinājumus”, izraisot apkārtējos to, ko paši vēlamies. Taču psihiski nenobriedušiem cilvēkiem projektīva identifikācija var būt galvenais aizsargmehānisms, kas tiek iedarbināts nemitīgi. Viņu tuvinieku dzīve līdz ar to draud pārvērsties par elli. Mani labi sapratīs tie lasītāji, kuriem ir pieredze dzīvot kopā ar paranoiska rakstura cilvēkiem.

Pastāv arī augstāka līmeņa aizsardzības, kas tik ļoti nenošķir mūs no realitātes. Pie tām pieder manis pieminētais humors. Tāpat afekta izolācija, kas ir galvenais aizsargmehānisms cilvēkiem ar obsesīvi kompulsīvu raksturu (par to esmu rakstījis iepriekš): cilvēks apzinās notiekošo, taču „nogriež” emocijas kā rezultātā briesmīgas lietas tiek uztvertas visai ikdienišķi. Vai arī intelektualizācija, kas ļauj kontrolēt pārdzīvojumus, interpretējot notiekošo pārspīlēti racionāli.

Daudzi vecāki noteikti saskārušies ar tādu mehānismu kā reaktīvais veidojums: cilvēks slēpjas no nepieņemamiem impulsiem, demonstrējot pilnīgi pretēju uzvedību. Kad ģimenē piedzimst otrais bērns, vecākais brālis vai māsa parasti jūtas apdraudēts: šī ir pilnīgi jauna dzīves situācija, ko viņš nav izvēlējies un nespēj ietekmēt. Protams, vienīgā bērna pozīcijas zaudēšana („nostumšana no troņa”) ir izaicinājums. Līdz ar to vecākais bērns var slēpt nepatīkamas jūtas pret mazuli (greizsirdību, dusmas un tml.) aiz pārspīlētām rūpēm un mīļuma. Vecākā māsiņa tik stipri samīļo jaunāko brālīti, ka rodas iespaids – tūlīt nožņaugs. To pašu darām arī mēs, pieaugušie.

Nāk atmiņā kāda epizode no mazās sv.Terēzes biogrāfijas: cenšoties tikt galā ar nepatiku pret kādu visai riebīgu kopienas māsu, Terēze pieņēma iekšēju lēmumu vienmēr viņai uzsmaidīt un izrādīt īpašu gādību. Pēc kāda laika „skarbā” māsa pauda izbrīnu par to, cik sirsnīgi Terēze pret viņu izturas, un pat drusku atmaiga. Te gan svarīgi piebilst, ka Terēze rīkojusies apzināti, nenoliedzot, ka īstenībā jūt pret māsu nepatiku. To varētu uzskatīt par nobrieduša cilvēka attieksmi, kuras pamatā lielā mērā ir brīva izvēle.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”