Kurš gan nav ilgojies pēc miera, drošības un aizsargātības, ko par spīti visām dzīves vētrām mums būtu sagādājis kāds cits? Vai arī kurš no mums nav iemīlējies līdz ausīm, svēti (bet neilgi) ticot, ka tas otrais tik tiešām spēj darīt mūs laimīgus?

Tieksme un vajadzība idealizēt acīmredzot pieder pie cilvēka dabas. Tā gluži loģiskā veidā izpaužas reliģiskā ticībā, bet ne tikai. Rūpīgi izpētot savu ikdienu, būsim pārsteigti par to, cik bieži ļaujamies dažāda veida idealizācijai un cik bieži iekrītam otrā grāvī – nicinājumā un devalvācijā…

Kam tas kalpo

Psihoanalītiķi pieskaita idealizāciju/devalvāciju pie aizsargmehānismiem. Kā jau esmu minējis vienā no iepriekšējiem rakstiem, ja aizsardzības pastāv, tās vienmēr kaut kam kalpo, un tās nevajadzētu uztvert negatīvi. Grūtības rodas tad, ja aizsardzības darbojas stīvi un vienveidīgi.

Ienākot pasaulē, mazulis jūtas bezspēcīgs un nedrošs, spējot tikt galā ar savu trauksmi tikai un vienīgi pateicoties pieaugušo atbalstam. Pirmajos dzīves gados vecāku idealizācija bērnam ir vitāli nepieciešama.

Ticot, ka kāds (tētis, mamma, cits pieaugušais) ir bezgalīgi labs un varens, bērna nemiers un bailes samazinās.

Pirmo reizi tas sabrūk, iestājoties t.s. trīsgadnieka krīzei. Bērns, cīnoties par savu autonomiju, paliek kašķīgs un nepaklausīgs. „Maziņš eņģelītis” nu vairs nav tik mīļš. Nākamais lielais posms, kad sabrūk vecāku idealizācija, ir pusaudža gadi. Lai varētu no vecākiem tā pa īstam atdalīties, jaunais cilvēks viņus nodevalvē. Sasniedzot lielāku briedumu, viņš vairs neidealizē un nedevalvē, bet spēj uzlūkot vecākus reālistiski.

Kur rodas problēmas

Zināmā idealizācijas deva mums nepieciešama visas dzīves garumā. Galu galā bez idealizācijas mēs nespētu iemīlēties, izveidot ģimeni, būt maigiem un atbalstošiem ar saviem bērniem. Problēma rodas tad, ja primitīva idealizācija pieaugušam cilvēkam kļūst par galveno dzīves stratēģiju.

Iedomāsimies vīrieti, kurš pateicoties izskatam un atjautībai spēj viegli pievērst sev sieviešu uzmanību. Viņam nekad nav bijis problēmu „dabūt sievieti”, taču reizē viņš nepazīst, kas ir patiesi tuvas attiecības. Katrs nākamais stāsts norisinās pēc tā paša scenārija: kārtēja daiļava viņam „norauj jumtu”, viņš apber sievieti ar dāvanām un uzmanību, notiek ātra satuvināšanās, kaislīgs sekss, taču pēc pāris nedēļām viss pazūd. Vienā brīdī mūsu varonis konstatē, ka viņam blakus guļ  gluži „parasta”, „aprobežota”, „mantkārīga” neveiksminiece. Pēkšņi paliek garlaicīgi un draudzene sāk krist uz nerviem. Bez brīdinājumiem un paskaidrojumiem vīrietis pazūd no viņam dzīves, bet pēc mēneša satiek nākamo „ideālu” sievieti.

Vai idealizācijas sabrukums obligāti nozīmē, ka attiecībām pienāk gals? Nē, pie nosacījuma, ja esam pietiekoši stipri un iekšēji stabili, lai izturētu vilšanos un piešķirtu cilvēkam (projektam, lietai) īstu vērtību. Vīrieša un sievietes attiecībās šis ir mīlestības sākums.

Kā raksta psiholoģe Nensija Makviljamsa, jo atkarīgāks cilvēks jūtas, jo lielāka ir viņa tieksme idealizēt. Un jo sāpīgāka būs vilšanās. Zinot, cik smags var būt tāda mucēja stāsts, atliek vien atzīt viņa tiesības dzīvot tā, kā viņš prot.

Kas notiek iekšā

Mēs sevi brīžiem kritizējam, brīžiem paaugstinām, bet lielākoties – vienkārši mīlam un akceptējam. Taču mēdz būt cilvēki, kuri izauguši narcistiskās ģimenēs. Kādreiz pieaugušie viņus apzināti vai neapzināti uztvēruši tikai kā savu „turpinājumu”. Un tad uzturēt pašcieņu var tikai un vienīgi caur „perfektumu” un nebeidzamiem panākumiem. Tad par visu lietu mērauklu kļūst prestižums un ārējais vērtējums. Bet iekšā valda auksts tukšums un nedrošība.

Cilvēks ar šo tukšumu iekšā labi zina, kura skolā ir pati labākā, kurš auto – visprestižākais, kura zīmola drēbes – visstilīgākās. Bet šis „perfektuma” eksperts apjūk, kad jāatbild uz vienkāršu jautājumu – pēc kā tad tava dvēsele īsti ilgojas?

„Šodien nozīme ir izskatam un sasniegumiem… Līdz ar to cilvēks neattīstās intelektuāli, garīgi, bet uzlabo savu tēlu. Tomēr tēla vērtība ir atkarīga no ārējās attieksmes. Tātad, es nekad nebūšu laimīgs vai mierīgs, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš izturēsies kritiski, vai kāds, kurš pacels latiņu augstāk. Ir viegli pārvērsties par pašizaugsmes vergu, par sava tēla vergu, kādu to uzlūko citi cilvēki,” brīdina psihoterapeits Jaceks Prusaks SJ.

Perfektuma apsēstais idealizē noteikta veida autoritātes un veiksmes atribūtus. Ja viņam izdodas izcelties, arī viņu apkārtējie sāk idealizēt. Tā rezultāta rodas perfektuma apburtais loks, kur nu vairs nav iespējams saprast, kur ir patiesība un kur maldi. Cilvēks tik ļoti saaug ar savu viltus identitāti, ka vispār sevi vairs nepazīst. Kādu laiku apkārtējo sajūsma dāvā viņam saldo grandiozitātes sajūtu, taču krīzes brīžos tā pilnībā sabrūk. Un tad rodas niecīguma un bezjēdzības sajūta, riebums pret sevi un visu pasauli.

Kurp doties

Lai būtu iespējams izrauties no idealizācijas apburtā loka, mums nepieciešams iemācīties saudzīgu un cieņpilnu attieksmi pret sevi. Vēlāk to būs iespējams attiecināt uz apkārtējiem. Pamanot, ka kaut kas (persona, process, attiecības, lietas un tml.) šķiet ideāls, jāuzdod jautājums – kādēļ spēju mīlēt un novērtēt tikai to, kas izskatās perfekts? Un ko es vienlaicīgi noniecinu? Varbūt sevi pašu? Vai kādu citu personu, procesu vai lietu? Šāda veida sevis izpēte ļauj pamanīt, kā mūsos darbojas idealizācijas-devalvācijas mehānisms.

Tāpat var papētīt savas iekšējās nostādnes un pārliecības: kura izturēšanas stratēģija pret sevi mums šķiet atbilstošāka – sevis pilnveidošana/uzlabošana vai sevis pieņemšana? Bez sevis pieņemšanas (t.sk. piekrišanas tam, ka mums ir trūkumi un tā ir normāla dzīves sastāvdaļa) patiesas izaugsmes nav. Bez sevis pieņemšanas izaugsme pārvēršas par idealizēta ego-ideāla piebarošanu, un tas, šķiet, ir ceļš uz nekurieni.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”