Garīdznieka un psihoterapeita uzdevumi atšķiras, tādēļ viņi var vai nu atbalstīt viens otru, vai nu viens otram traucēt. Iepriekš reliģiskās aprindās psihoterapeits bieži tika uztverts kā „laicīgs biktstēvs”, kurš cenšas pastumt malā priesteri. Tāpat daudzi psihoterapeiti nesaskata nepieciešamību sadarboties ar garīdzniekiem, kas vēl vairāk nostiprina šo mītu.

Turpinot publikāciju sēriju par psiholoģijas un reliģijas attiecībām, šoreiz pārpublicēju poļu psihiatres un psihoterapeites dr.Marijas Golčiņskas (Maria Golczyńska) raksta tulkojumu.

Kā varētu izpausties sadarbība? Garīgais vadītājs varētu pamudināt ticīgo vērsties pie psihiatra, lietot zāles vai atteikties no tām (gadījumā, ja zāles tiek lietotas nepamatoti). Tāpat garīdznieks var aicināt cilvēku piestrādāt pie sava rakstura kopā ar psihoterapeitu. Terapeits strādā ne tikai ar attiecībām, bet arī palīdz pacientam izpaust emocionālo spriedzi un grūtības, māca dialogu, kas var noderēt saskarsmē ar priesteri.

Neveiksmes garīgā aprūpē bieži saistītas ar to, ka cilvēks ir pārāk noslēgts, tādēļ viņš neievēro biktstēva padomus. Šādam cilvēkam sākumā būtu jāiemācās atklāti runāt par saviem pārdzīvojumiem.

Te psihoterapeits ir efektīvāks, jo viņš vairāk klausās, nevis sniedz padomus. Savukārt psihiatrs var sekmēt biktstēva un psihoterapeita pūliņus, piedāvājot labas zāles, kas mazinātu bailes, nomāktību, spriedzi, psihotiskās izpausmes vai garastāvokļa svārstības.

Reizēm psihiatrs ignorē traucējumu psiholoģisko un garīgo raksturu, mēģinot pārliecināt pacientu, ka viņam spēj palīdzēt tikai zāles. Attiecīgi psihoterapija ir „nevajadzīga ievainojumu aizkāršana”, bet garīgā izaugsme ir „slimīga realitātes ignorēšana”. Gadās, ka psihoterapeits noraida zāļu lietošanu, uzskatot, ka tad pacients zaudēs motivāciju darbam ar savu personību. Tāpat terapeits var ignorēt garīgo vadītāju, iedomājoties, ka pats pietiekoši labi var pārrunāt ar cilvēku eksistenciālos jautājumus.

Turklāt ateistiski noskaņots psihoterapeits uztver pacients reliģiozitāti kā kompensāciju. Viņš dezorientē pacientu, mācot likt savus mērķus pirmajā vietā. Mūžības perspektīvu viņš uztver kā pacienta bailes no nāves. Jāpiebilst, ka ateistisks terapeits nepārzin reliģiskos jēdzienus un lieto citu valodu.

Pacienta reliģiozitāte var tikt uztverta kā depresijas faktors (grēcīguma sajūta), sociālie ierobežojumi (seksualitātes un agresivitātes aizliegums), uzbāzīgo domu iemesls (bailes no elles).

Savukārt priesteris var būt pret zāļu lietošanu, uzskatot, ka ticības tumšo nakti nevar izārstēt ar antidepresantiem. Reizēm garīdznieks vai reliģiski orientēts terapeits var pārmest cilvēkam ticības trūkumu vai vienkārši ieteikt „vairāk lūgties”. Tāpat pastāv risks, ka cilvēkam tiks uzspiests reliģiozitātes veids, kas nesaskan ar viņa garīgumu. Priesteris var uzskatīt, ka psihoterapeits atbalsta morālo relatīvismu, pamudinot klientu pievērsties laicīgām vajadzībām – cilvēciskai mīlestībai, seksam, labklājībai. Tad sanāk, ka psihoterapija ir „atteikšanās no krusta” un savtīguma kultivēšana.

Līdz ar to rodas jautājums, kad nepieciešama sadarbība starp psihoterapeitu un garīdznieku, bet gan pietiek tikai ar terapiju vai garīgo aprūpi?

Terapeita un garīdznieka sadarbība

Daudzas personas, cenšoties dzīvot saskaņā ar kristīgiem ideāliem, tomēr to nespēj, paliekot ierastas shēmas robežās. Saskaņā ar psiholoģisko mehānismu darbības principiem tās izlāde iekšējo spriedzi attiecībās, kas neatbilst kristīgajam garam.

Šīs personas nepazīst sevi un nesaprot, kāpēc neskatoties uz dedzīgam lūgšanām un sakramentiem tās nekļūst „labākas”. Personības trūkumus nevar izskaidrot ar „tumšo nakti”, pat ja tos pavada depresija. Psihoterapijas mērķis ir atklāt senas traumas, atmaskēt „skriptus”, saprast psiholoģisko problēmu būtību. Savukārt garīdznieks var parādīt cilvēkam garīgo kontekstu, palīdzot „brūces pārvērst par pērlēm” (Anselms Grins).

Līdz ar to psihoterapiju un garīgo aprūpi var ieteikt personām, kuras vēlas padziļināt attiecības ar Dievu, tomēr izjūt kaut kādu deficītu attiecībās ar tuvāko. Te runa nav traucējumiem, bet par situācijām, kas cilvēki kritiski novērtē savas spējas mīlēt vai būt tuvībā. Šādos gadījumos pieļaujama situācija, kad ar ticīgo strādā viens cilvēks (piemēram, priesteris ar psihoterapeita izglītību). Jāpiebilst, ka garīdznieki pārrunās ar ticīgiem tāpat bieži izmanto psihoterapijas elementus (interpretācija, konfrontācija, atgriezeniska saite, metafora un tml.). Ja dialogs tomēr šķiet neauglīgs, var iesaistīt sadarbībā terapeitu.

Tāpat psihoterapiju un garīgo aprūpi var rekomendēt izteikti psihiski slimām personām. Jo smagāks ir personas stāvoklis, jo lielāks speciālistu skaits būtu jāiesaista darba. Piemēram, ja pacientam nepieciešami psihotropie līdzekļi, būtu labāk, ja tos izrakstītu psihiatrs. Šķiet, liela kļūda ir psihopatoloģijas dēļ ignorēt personas garīgās vajadzības. Turklāt šīs vajadzības reizēm tiek izskaidrotas ar slimību (it īpaši ja tām piemīt dīvainas izpausmes).

Daudzas psihiski viegli ievainojamas personas meklē atbalstu reliģiskās grupās un kopienās, kas pēc sava rakstura parasti ir drošākas un mazāk saistītas ar agresiju nekā viņu ģimenes. Tomēr formācijas (garīgās izaugsmes) programma, kas tiek piedāvāta šo kopienu locekļiem, bieži pārspēj minēto personu spējas. Tādēļ emocionālā labuma meklējumos tās var ignorēt garīgo attīstību. Reizēm šādiem cilvēkiem var norisināties psihiskas dekompensācijas process (personības patoloģisko pazīmju saasināšanās). Līdz ar to šīs personas var radīt kopienās garīgos šķēršļus, piešķirot tām sektantisko raksturu.

Tikai psihoterapeits

Psihoterapija var darboties kā alternatīva garīgai vadībai personām, kurām ir stipri nobloķēta reliģiskā joma, kuras noskaņotas ateistiski, iesaistītas sektās un tml. Droši vien viņu garīgā izaugsme tika traucēta smagu pārdzīvojumu, ieļaunojuma, vainas sajūtas vai indoktrinācijas dēļ. Iespējams, šādām personām ir atbaidošs priekšstats par Dievu. Iespējams, mums ir darīšana ar „pārcilvēku”, kurš nemūžam nenostāsies uz ceļiem. Iespējams, mūsu priekšā ir „apakšcilvēks”, kurš „nav cienīgs” piedalīties ticīgo kopiena. Var gadīties, ka cilvēka pragmatisms ierobežo refleksiju par garīgām lietam.

Par spīti šiem šķēršļiem cilvēkam ir vajadzība pēc grēksūdzes, pašrefleksijas, saskarsmes ar pārdabisko. Terapeita uzdevums ir radīt cilvēkam tādus apstākļus, lai parādītos vieta arī viņa garīgumam. Ja pacients izvēlas ilgstošu terapiju, bet terapeits īpaši neuzspiež garīgas tēmas, ir patiesi ieinteresēts un privātā kārtā lūdzas pacienta nodomā, pastāv liela varbūtība, ka emocionālā izaugsme sekmēs arī garīgo izaugsmi.

Tikai garīdznieks

Psihoterapijas gadījumā pastāv garīgās jomas ignorēšanas risks. Grūti iedomāties terapeitu, kurš pozitīvi reaģētu uz pacienta tieksmi atstāt tuviniekus, lai tuvotos Dievam. Tas būtu attiecināms, piemēram, uz lēmumu izvēlēties klosterdzīvi. Parasti psihoterapeita izpratnē puiša attiecības ar meiteni ir svarīgākas nekā viņa vēlme aiziet uz klosteri.

Turklāt patiesa „tumšā nakts” psihiskā ziņā ir ekstrēms pārdzīvojums. Cilvēka psihe, kurš iet cauri šādam pārbaudījumam, tiek pakļauta disbalansa riskam.

Jāatzīst, ka dažus garīgās dzīves aspektus būtu nekorekti reducēt līdz psiholoģiskiem fenomeniem (piemēram, depresijai). Garīgās izaugsmes ceļā cilvēks var piedzīvot neticību, identitātes dezorientāciju, bailes, tukšumu, izmisumu.

„Tumšās nakts”, „jūtu nakts” vai „gara nakts” apstākļos cilvēkam var traucēt psihiatra zāles, psihoterapeita centieni novērst ciešanas vai pat garīdznieka nespēja sniegt atvieglojumu.

Garīgā aprūpe šādos posmos var būt nepietiekoša, ja cilvēkam trūkst vides, kur viņu pieņem ar mīlestību. Tā dažreiz gadās klosteros, ja kopiena nespēj panest cilvēka ciešanas. Gadās, ka pirms mūžīgiem svētsolījumiem šādus kandidātus izslēdz no kopienas, iesakot psihiatrisko vai psihoterapeitisko ārstēšanu. Tieši tādēļ es uzskatu, ka noviciāta vadītājiem klosteros ir nepieciešamas zināšanas psihoterapijā. Tieši klosterdzīves sākumposmos garīgās attīrīšanas process var vissmagāk ietekmēt psihi.

Trešā tūkstošgade pēc Kristus atgriež mūs pie ilgām pēc integrētas pieejas miesas un dvēseles ārstēšanai. Man nešķiet, ka būtu iespējams atgriezties pie „priestera-dziednieka” modeļa. Drīzāk būtu jādomā par komandas darbu (priesteris, psihiatrs, garīgais vadītājs, psihoterapeits, ārsts). Cilvēka integrēto attīstību apdraud vienas no svarīgām jomām ignorēšana. Piemēram, psihoterapija, kas vienmēr koncentrējas uz pacienta pārdzīvojumiem, var padarīt attiecības ar terapeitu svarīgākas nekā attiecības ar Dievu. Tas notiek ne jau tādēļ, ka terapeits nepaceļ reliģiskos jautājumus, bet tādēļ, ka viņam pašam ir stipri ierobežota vīzija par pacientu, kā arī narcistiskās noslieces.

Zagrożenia wynikające z ignorowania praw psychologii bądź rozwoju duchowego