Kā dziedināt savu iekšējo bērnu

Sam-Howzit

Gandrīz katram cilvēkam ir savs iekšējais bērns. Katram no šiem bērniem ir savs stāsts, sava sāpe. Un arī dziedināšanas ceļš. Šoreiz publicēju krievu psiholoģes Olgas Vaļajevas raksta fragmentus par to, kā un kāpēc dziedināt savu iekšējo bērnu.

„Katrā no mums dzīvo mazs bērns. Puisis vai meitene. Katram iekšējam bērnam ir savs vecums. Savs ievainojums. Gandrīz katrs iekšējais bērns tika ievainots. Visbiežāk to izdara vecāki. Lai cik skumji tas nebūtu, mūs sāpina tieši viņi. Ar sodiem, boikotiem, draudiem. Tieši viņi mums saka:

  • Ja tu man nepiedzimtu, man būtu normāla ģimene!
  • Ja tu būtu zēns, tētis mūs nepamestu!
  • Ja tu labi mācītos, vecmamma nesaslimtu!
  • Tev rokas aug ne no tās vietas!
  • Kam tu tāds esi vajadzīgs?!
  • Labāk būtu, ja tevis nebūtu!
  • Būtu labāk, ja es uztaisītu abortu, jo to arī gribēju!
  • Es tevis dēļ upurēju visu, bet tu..!

Parasti viņi to saka dusmās. Kad ir strīds, smaga situācija. Taču mums pietiek ar vienu reizi. Viens vārds, kas ievaino uz visu mūžu. Jo sirds ievainojumus ir ļoti grūti izārstēt. Un ja tas izdosies, tur paliks rēta, kas atgādinās par piedzīvoto.

Ievainotie bērni izaug un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Taču viņi tikai izskatās pēc pieaugušiem. Šim nopietnam kungam patiesībā ir četri gadi. Un mamma viņam ir aizliegusi pinkšķēt kā skuķis. Tāpēc savu sāpi viņš slēpj zem akmeņainas sejas izteiksmes.

359550179_crying_child_thumb_400xauto_4263_xlarge

Bet šai efektīgai kundzei ir ne vairāk kā trīs gadiņi. Un viņa joprojām dzird mammas dusmīgo balsi, kas pravieto – tu esi nesmuka, tu vienmēr būsi vientuļa.

Savukārt šis veiksmīgais uzņēmējs strādā dienu un nakti, lai pierādītu tētim, ka viņš kaut ko spēj. Un šī stilīgā un nežēlīgā sieviete mēģina sevi pasargāt no tās sāpes, ko viņai nodarījis patēvs. Tādēļ viņa nelaiž sev klāt vīriešus.

Taču no sāpēm nevar paslēpties. Mēs paši kļūstam par vecākiem, un kad mūsu bērni sasniedz attiecīgu vecumu, paliek jautri. Mēs zaudējam kontroli. Mēs nevaram atrasties blakus. Mēs rīkojamies tā, ka pēc tam kauns. Tieši šajā vecumā mūsu iekšējie bērni tikuši ievainoti.

Mūsu vecākus var saprast. Kam tajos laikos interesēja bērna jūtas? Kam tās interesē šodien? Bija jācīnās par izdzīvošanu, bija smagi jāstrādā. Tas bija vienīgais variants. Un tas bija daudz labāk nekā aborts vai bērnunams. To ir viegli saprast ar galvu, bet kā pieņemt ar sirdi?..

Kā dziedināt iekšējo bērnu?

Atteikties no tā, kas šajā sāpē ir izdevīgi. Savu ievainojumu uzturēšana dod vairākas priekšrocības. Var nenovecot. Var nesakārtot savu dzīvi „par spīti mammai”. Vai bezgalīgi censties kaut ko pierādīt. Un tas it kā nodrošina mērķi.

Tieši to mēs bieži arī darām. Mēs nemitīgi atceramies to, cik netaisnīgi pret mums izturējās vecāki. Kā mūs apbižoja un pazemoja. Šī ir „košļene”, ko var lietot visu dzīvi. Taču dzīve paiet, bet mēs nespējam to izdzīvot.

Lai saņemtu dziedināšanu, jābeidz sevi žēlot. Palikt apbižotam ir izdevīgi, jo visu atbildību var atstāt vecākiem. Tā ir vienkāršāk.

Kādas var būt esoša stāvokļa priekšrocības?

  • sevis žēlošana,
  • citu cilvēku līdzjūtība,
  • izvairīšanās no atbildības par savu dzīvi,
  • infantilisms,
  • ērtas atrunas.

No tā ir jāatsakās. Savādāk nekādas dziedināšanas nebūs.

Pieņemt pagātnes mācības

Nekas nenotiek nejauši. Mūsu vecāki sniedz mums mācības, kas mums ir nepieciešamas.

b3fc30ea0333689044bb74fc857a082e920027762-1301280919-4d8ff897-620x348

Dievs dod mums dzīvību caur šiem diviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam. Viņš izvēlas vislabāko variantu, lai mēs gūtu tās mācības, kas mums vajadzīgas. Un mācības var būt dažādas:

  • pacietība,
  • līdzcietība,
  • žēlsirdība,
  • nesavtīga kalpošana,
  • atbildība par savu dzīvi,
  • prasme paļauties uz Dievu,
  • prasme piedot,
  • prasme aizstāvēt savas robežas,
  • spēja iet savu ceļu,
  • bet galvenās mācības ir tikai divas – prasme dot mīlestību un prasme to pieņemt.

Nestāvēt ar izstieptu roku tur, kur neko nedod

Nākamais solis – mainīt savu uzvedību. Daudzi taisa „piedošanas meditācijas”, bet pēc tam iztēlojas priecīgas ainas par izlīgšanu, piedošanu, asarām un mīlestības triumfu. Patiesībā mēs atkal saskaramies ar aukstu vienaldzības sienu, pārmetumiem, pretenzijām. Un tad atgriežamies savos aizvainojumos.

Taču viss ir godīgi. Ja man to vajag, tad es arī cenšos mainīt savu uzvedību. Galvenais ir vairs negaidīt. Negaidīt mīlestību, pieņemšanu, pateicību, lepnumu, atbalstu, labu vārdu. Jo savādāk būs visu mūžu jāstāv pie ģimenes mājas ar izstieptu roku.

Būtu vērts ienākt iekšā un izpētīt, vai tur ir tas, ko mums vajag? Un tad mēs pamanīsim, ka meklējam ūdeni tur, kur ir tuksnesis. Tavi vecāki Tev to visu nedod, jo viņiem tā nav. Ne jau tādēļ, ka Tu esi slikta, nemīlēta, nevajadzīga. Vienkārši viņiem tā nav. Viņi paši to nav saņēmuši. Viņus pašus bērnībā neviens nav mīlējis. Un tomēr viņi Tev iedeva to, ko varēja. Reizēm – tikai dzīvību. Taču dzīvība ir vērtīga dāvana un nenovērtējama mācība.

Mums ir svarīgi sakārtot attiecības ar vecākiem savā sirdī, nevis reālā dzīvē. Un labāk satikties reti un dzīvot mierā, nevis apciemot viņus katru nedēļu un turpināt vienam otru ievainot. Reizēm attālums ir nepieciešams. Abiem. Pamatkritērijs ir cieņa. Kādā attālumā Tev ir vieglāk saglabāt cieņu pret tuviniekiem?

Atrast avotu

Tu daudz skumsti, bet turpināt būtu stulbi un pat nežēlīgi, jo pasaule ir pilna ar dāvanām. Tajā ir viss, kas Tev vajadzīgs. Pēc kā Tu ilgojies visvairāk? Pēc mīlestības? Pēc sapratnes? Pēc atbalsta? Meklē tur, kur tā daudz. Atrodi sievieti, kura prot mīlēt, un komunicē ar viņu kā māti. Atrodi domubiedrus un baudi viņu atbalstu. Sāc lūgt Dievu. Viņš spēj iedot Tev drošību un mīlestību.

Taize1

Kad man bija pieci gadi, es pajautāju mammai: „Kas būtu, ja manis nebūtu?”. Droši vien viņai bija slikts garastāvoklis, jo viņas atbildi es iegaumēju uz visu mūžu – „Es būtu apprecējusies, man būtu bērni un normāla ģimene”. Tajā brīdī sākās mana atbildība par mammas laimi. Precīzāk sakot, par nelaimi. Bērna prāts darbojas vienkārši: mamma ir nelaimīga, un es esmu viņas problēmu iemesls. Cik ilgi es uzturēju šīs sāpīgās atmiņas! Par to, ka vienreiz mammas draudzene aizmirsa mani paņemt no bērnudārza. Par to, ka man bija jānakšņo pie mammas draudzenēm. Par viņu nopūtām, apgalvojot, ka, ja manis nebūtu, mamma “noteikti būtu apprecējusies”. Par to, cik ļoti mammai nepatika sarunas par tēti…

Es novēlu jums katram dziedināt savas sirds ievainojumus, iemācīties mīlēt un pieņemt mīlestību! Lai mūsu ievainotie iekšējie bērni atkal iemācās smaidīt…”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s