Ticība Vs. fanātisms

32ee9122c6db396ab11a5d80b7e380de

Vai ticība Dievam, reliģiozitāte, aktīva līdzdalība draudzes dzīvē var būt veids, kā aizbēgt no realitātes? Vai tie var būt maldi, kas padara cilvēku nelaimīgu un kalpo tam, lai noturētu viņa psihi traucējuma stāvoklī?

Kā kristīgi orientētam psihologam gan literatūrā, gan pārrunās ar kolēģiem man salīdzinoši bieži nākas uzklausīt, ka emocionāli nobriedis cilvēks it kā nevar būt izteikti reliģiozs. Reizēm pat rodas iespaids, ka “reliģija” noteiktās aprindās ir gandrīz vai lāmu vārds.

Ticība pārdabiskajam, meditācija, jēgas meklējumi Austrumu garīgumā – tas viss vēl paciešams. Bet Kristus, Bībele, iešana uz draudzi katru svētdienu, ikdienas lūgšana… Hm, jau aizdomīgi! Un tad tradicionāli seko kāds piemērs par neveselīgi ticīgiem cilvēkiem, sektām, neadekvāti stingru reliģisku audzināšanu bērnībā un tml.

Šķiet, aizspriedumaina attieksme pret kristietību, kas nostiprinājusies dažās intelektuāļu vidū, traucē viņiem palūkoties uz ticību mierīgi un atzīt, ka ja viņiem pašiem reliģiskas pieredzes nav, tas nenozīmē, ka tā ir viena liela ilūzija.

Un tomēr šeit ir daļa patiesības. Ticība Dievam, tāpat kā jebkas cits šajā dzīvē, var pārvērsties izvairīšanas veidu no sāpēm, realitātes, bailēm vai atbildības. Pie nosacījuma, ka cilvēks veido Dievu pēc sava attēla un līdzības, nevis meklē to, kas ir patiesība, un kas nav atkarīgs no mūsu priekšstatiem.

maxresdefault

Izvēloties psihologa un psihoterapeita profesiju, jau sākotnēji apzinājos, ka viens no maniem aicinājumiem ir darbs ar ticīgiem cilvēkiem. Vismaz ar to daļu, kas nebaidās meklēt savu problēmu risinājumus un atzīst acīmredzamu lietu – ka Dievs darbojas arī terapeitiskajās attiecībās, kas veidojas starp klientu un viņu atbalstošo speciālistu. Līdz ar to jautājums par veselīgu un neveselīgu ticību man šķiet īpaši saistošs.

Fanātisms

Tātad, ticība var būt slimīga un manipulatīva, ja ticīgais izvēlas ticēt meliem, kas viņu paverdzina, nevis patiesībai, kas atbrīvo. “Kristus mūs ir atbrīvojis brīvībai.” (Gal 5, 1)

A.Jegorova monogrāfijā par neķīmiskām atkarībām piedāvāts pazīmju kopums, kas var liecināt par cilvēka reliģisko atkarību, t.i. tādu ticības izdzīvošanas veidu, kas ir pretrunā ar mīlestību un veselo saprātu, kas neapšaubāmi ir visai noderīga Dieva dāvana mums kā  “radības kronim”. Tātad:

  • nespēja aizdomāties, apšaubīt, uzdot jautājumus par reliģiska satura informāciju vai apspriest šos jautājumus ar reliģiskām autoritātēm,
  • “melnbaltā” domāšana,
  • ticība, kuras pamatā ir kauns, pārliecība par to, ka esmu ļauns, visu daru nepareizi,
  • maģiska pārliecība, ka Dievs visu sakārtos bez manas iesaistīšanas,
  • sīkumaina sekošana bezgalīgām normām un priekšrakstiem,
  • uzbāzīga tieksme pēc reliģiskām praksēm, Rakstu citēšanas un tml. vietā un nevietā,
  • neadekvāti lieli ziedojumi draudzei,
  • uzskats, ka sekss ir netiklība, bet visas miesiskas un materiālas baudas ir ļaunas,
  • nekontrolēta pārēšanās vai neadekvāti stinga gavēšana,
  • nemitīgas pretrunas un konflikti ar zinātni, medicīnu un tml.,
  • psihosomātiskās slimības,
  • manipulēšana ar tekstiem un citātiem, priekšstats par savu pārākumu,
  • transam līdzīgais stāvoklis, “svētlaimīga” sejas izteiksme,
  • pārliecība par savu nemaldīgumu visos jautājumos, nostāja “mēs pret visu pasauli”,
  • vilšanās, lielas bažas, psihiska, fiziska un emocionāla krīze.

Tāpat pie riska faktoriem pieder kopienas vai organizācijas līderu “dievināšana”, kontaktu pārtraukšana ar ģimeni, draugiem, kolēģiem (visiem, kuri neatbalsta attiecīgas personas reliģisko dzīvi).

tumblr_mn8b8sLRb61rkz363o1_1280

Ticība

Attiecīgi par veselīgu ticības un reliģiozitātes izdzīvošanu, manuprāt, var liecināt spēja integrēt ticību un veselo saprātu, spēja uzdot jautājumus, apšaubīt, būt patiesam kontaktos ar Dievu un cilvēkiem, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi (ko pavada apziņa, ka tā vienlaicīgi paliek Dieva rokās), spēja līdzsvarot un samērot nosacīti reliģiskus (lūgšana, Bībeles studijas un tml.) un nereliģiskus darbības veidus (darbs, atpūta, attiecības). Te gan jāpiebilst, ka padziļinoties cilvēka ticības dzīvei, viņā var nostiprināties apziņa, ka ticības gaismā visas dzīves sfēras ir garīgas.

Šķiet, nobriedis kristietis, pat atrodoties zināmā opozīcijā mūsdienu pasaulei un tās vērtībām, vienlaikus no tās neizolējas, bet viņa spēja veidot auglīgas attiecības ar cilvēkiem (arī neticīgiem) aizvien pieaug.

Šis saraksts noteikti neatspoguļo visas pazīmes, taču sniedz sava veida vīziju par to, kas notiek ar cilvēku, kurš no sirds meklē Dievu un izvēlas mīlestību, nevis fanātismu.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Ticība Vs. fanātisms

  1. sarkanakmens saka:

    Fanātisms liecina par cilvēka garījo atpalīcību. Droši vien tos ir jāsūta pie ārsta. Ticība saprāta robežās noteikti daudziem ir nepieciešama.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s