Vīrietis, kurš nepiepilda savu tēvišķo misiju, ir nelaimīgs un cieš sakāvi kā vīrietis. Tēvišķība ir izaicinājums, kas dod mums iespēju attīstīties mīlestībā līdz pat mūžībai. Taču tam ir daudz šķēršļu.
Piemēram, mums katastrofāli trūkst laika. Un ne jau vienmēr tā ir atruna. Smags darbs ir viens no mūsu pienākumiem, kura pildīšana arī var liecināt par mīlestību. Bet var arī neliecināt, ja darbs un karjera pārvēršas par iepsēju aizbēgt no grūtībām ģimenē un laulībā. Taču tieši tur atrodas katra vīrieša galvenais “kaujas lauks”.
Poļu psihologs Jaceks Pulikovskis raksta, ka “vīrietis nevar būt labs ģimenes tēvs, ja viņam nav labas attiecības ar sievu. Vecāku mīlestības piemērs ir viens no svarīgākajiem elementiem bērnu audzināšanās procesā”.
Vēlos nocitēt Pulikovska raksta fragmentu, ko šonedēļ tulkoju portālam civitas.lv. Šķiet, tas var noderēt katram tētim neatkarīgi no viņa ticības un dzīves uzskatiem.
Mīlēt sievu
“Pats svarīgākais, ko tēvs var iedot saviem bērniem, ir godīgi, gudri, uzticīgi un nepārtraukti mīlēt viņu māti. Uzticības saglabāšana laulībā līdz pat nāvei ir galvenais vēstījums bērniem par laulāto mīlestību. Visādi spriedelējumi par „civilizētu” šķiršanos vai pat labumiem, ko tā it kā dod bērniem (jo viņiem taču būs divas māmiņas un divi tēti), ir vienkārši manipulācija un smadzeņu skalošana”.
Laiks ir mīlestība
Stefans Višinskis teica: „Ļaudis saka, ka laiks ir nauda, bet es jums saku, ka laiks ir mīlestība”. Mēs paužam mīlestību tad, kad veltām kādam laiku.
“Cik labi būtu, ja katrs tētis gribētu pēc iespējas biežāk būt kopā ar saviem bērniem. Labi pavadīts laiks kopā ar bērniem ir investīcija, kas nesīs augļus visas bērnu dzīves garumā. Un otrādi: ja bērnam ticis veltīts par maz laika, viņš var apmaldīties dzīvē”. Te jāpiebilst, ka bērnam draud tas pats, ja viņam tiek veltīts pārāk daudz uzmanības.
Kā intensīvi pavadīt laiku
“Lai nezaudētu laiku, aicinu visus tēvus jau šodien, tagad, uzreiz mācīties intensīvi un produktīvi būt kopā ar bērnu. Runa ir par tādu kopābūšanu, kurā bērns tiktu „piesātināts” ar mūsu kontaktu. Ja tēvs zina un prot apmierināt bērna vajadzības, viņš var palīdzēt bērniem izbaudīt attiecības dažu minūšu vai pat sekunžu laikā. Bieži tiek runāts par bērna „emocionālā trauka” piepildīšanu”.
Tēva skatiens
“Katrs no mums zina, ka skatienam tieši acīs piemīt spēks. Diemžēl, mēs šo spēku parasti lietojam negatīvās situācijās, piemēram, kad bērns kaut ko sastrādājis. Zinot šāda skatiena spēku, izmantosim to nevis „nopratināšanai”, bet gan bērna labumam. Mīlestības pilns skatiens bērnam acīs signalizē – es tevi mīlu neatkarīgi no tā, ko tu izdarīsi, es vienmēr tevi mīlēšu, esmu lepns par tevi. Šāds skatiens apmierinās bērna vajadzību pēc kontakta ar tēvu un sekmēs viņa attīstību. Vēlos uzsvērt, ka šādam skatienam parasti pietiek ar dažām sekundēm.”
Pieskāriens
“Nākamais elements, kas ļauj efektīvi apmierināt vajadzību pēc saskarsmes, ir pieskāriens (ķermenisks kontakts). Sieviete gaidībās ķermeniski kontaktējas ar savu bērnu 24 stundas diennaktī. Pēc dzemdībām bērns nomierinās, noliekot viņu uz mammas punča. Bērns jūt mammas ādu, dzird viņas sirdspukstus, viņš ir „mājās”. Pateicoties krūts barošanai, medicīniskām procedūrām un autiņbiksīšu mainīšanai mazulim bieži pieskaras. Viņa vajadzības pēc pieskāriena tiek apmierinātas gandrīz automātiski. Protams, pēc atradināšanas no krūts un autiņiem tas mainās, taču mazu bērnu tāpat bieži samīļo un paņem klēpī.
Diemžēl vēlāk dēls vai meita bieži nesaņem no tēta nepieciešamo ikdienas pieskārienu devu. Kad meitiņa bija maziņa, tētis bieži ņēma viņu uz rokām, šūpoja, maigi glāstīja un skūpstīja. Vēlāk tētis atsakās no šiem žestiem. To var saprast – meita pārvēršas par sievieti, pret viņu nevar izturēties kā pret mazu bērnu. Turklāt propaganda runā par to, ka tēvi masveidīgi seksuāli izmanto savas meitas. Tādēļ daudzi tēvi vispār baidās pieskarties savu meitu ķermenim.
Taču pieskārienu trūkumu meita bieži uztver kā atgrūšanu, nepieņemšanu. Bērnībā viņa jutās mīlēta, taču kā sievieti viņu nepieņem. Tēvs ir vissvarīgākais vīrietis meitenes dzīvē. Ja viņa jūtas atstumta, daudzos gadījumos tas noved pie tā, ka meitene metas pirmā puiša apskāvienos, kurš pagadījies pa ceļam. Šīs uzvedības zemteksts ir sekojošs: meitene grib pārliecināties par savu pievilcību, par to, ka kāds vīrietis viņu akceptē kā sievieti. Meitai sasniedzot pubertāti, tēvam jāatrod jaunas pieskāriena formas, kas apmierinātu viņas vajadzības, un kas būtu pieņemamas gan meitai, gan tēvam, gan sabiedrībai.
Līdzīgi ir ar dēliem, kaut gan kontakta specifika atšķiras. Tēvam jāatrod jauni ķermeniska kontakta veidi. Viņš var uzsist dēlam pa plecu, savelt matus, un, visbeidzot, saķerties cīņā ar arvien spēcīgāku dēlu. Cīkstēšanās ar tēvu var kļūt par mīļāko spēli un vienlaikus par iespēju piepildīt emocionālu trauku ar pieskārieniem.”
Nedalīta uzmanība
“Ar nedalītu uzmanību es domāju uzmanības veltīšanu (kaut vai uz īsu brīdi) vienai vienīgai personai visā pasaulē – savam bērnam (tas attiecas uz katru no bērniem atsevišķi). Šādā brīdī bērns jūtas īpaši svarīgs. Nav runa par to, lai pārliecinātu bērnu, ka viņš ir pasaules centrs. Taču šādi bērns piedzīvo, ka tētis ir tikai ar viņu. Tēvs var pateikt (arī neverbāli): tagad tu man esi vissvarīgākais cilvēks pasaulē, es klausos tevi, man ir laiks priekš tevis, es tevi mīlu. Šādi brīži ir nepieciešami katram cilvēkam, jo katrs grib būt pats svarīgākais priekš kāda cita.”
Avots: Jak poprawić własne ojcostwo, www.jacek-pulikowski.izajasz.
Pulikovska grāmata “Vērts būt tēvam” krievu valodā
tavasirds.com 