Zaudējot jēgas sajūtu, daudzi no mums piedzīvo nomāktību, apātiju, mokošu nemieru. Populāra psiholoģija sniedz vienkāršas atbildes: „Baudi dzīvi! Iemīli sevi!” un tml. Pēc manas pieredzes, šīs atbildes nestrādā. Toties Viktors Frankls un viņa sekotāji piedāvā mūsdienu cilvēkam logoterapiju – praktisku metodi, kas vērsta uz jēgas meklējumiem.
Vai ticība Dievam, reliģiozitāte, aktīva līdzdalība draudzes dzīvē var būt veids, kā aizbēgt no realitātes? Vai tie var būt maldi, kas padara cilvēku nelaimīgu un kalpo tam, lai noturētu viņa psihi traucējuma stāvoklī? Bet, varbūt, tieši pretēji, – vienīgais glābiņš šajā pasaulē ir lūgšana un kalpošana? Vai tad nav teikts, ka „ar Dievu vien pietiek”?
Iespējams, vīrišķība rodas ceļā. Un tā pieder vīriešiem, kuriem ir drosme šo ceļu uzsākt. No kura punkta – nav tik būtiski. Katram ir savs starta kapitāls.
Raidījumā turpinājumā – par vīrieša aicinājumu un atbildību, neizbēgamiem tukšumiem, “Ādama slimību” un dzimumaudzināšanu uz vērtību pamata.
Tieksme kontrolēt parasti rodas kā traumatiskas pieredzes sekas, īpatnējs veids sevi pasargāt no kārtējām grūtībām.
Iestrēgšana pagātnē, tāpat kā pārmērīga koncentrēšanās uz nākotni, ir bēgšana no dzīves, kas notiek taisni šeit un tagad.
Laimes un piepildījuma brīžos mums parasti nerodas jautājums par jēgu. Taču jēgas apziņa kļūst izšķiroša krīzes posmos.
“Standarta” vīrišķība nepastāv. Ne jau visiem der brutāla cīnītāja vai mačo loma. Ne jau visi vienmēr zina, ko vēlas. Un ne jau visiem ir gatavas atbildes uz dzīves izaicinājumiem.
Personības izaugsme sastāv no noteiktiem posmiem, un katrā no tiem cilvēkam jāizpilda konkrēti uzdevumi. Ja neesam tikuši galā ar “mājasdarbu” viena posmā, nevaram pāriet citā. Tādēļ cilvēku emocionālais vecums tik bieži neatbilst vecumam “pēc pases”.
Vai apzināties savus mērķus un cīnīties par to sasniegšanu ir kristīgi? Vai tā gadījumā nav lepnība? Bet, varbūt, tieši pretēji?
