Vai ticība Dievam, reliģiozitāte, aktīva līdzdalība draudzes dzīvē var būt veids, kā aizbēgt no realitātes? Vai tie var būt maldi, kas padara cilvēku nelaimīgu un kalpo tam, lai noturētu viņa psihi traucējuma stāvoklī? Bet, varbūt, tieši pretēji, – vienīgais glābiņš šajā pasaulē ir lūgšana un kalpošana? Vai tad nav teikts, ka „ar Dievu vien pietiek”?

Kas pēc būtības ir dvēseles veselība? Atsaukšos uz vienu no izcilākajiem mūsdienu psihiatriem un psihoterapeitiem Aleksandru Aleksejčiku, kurš reizē ir arī dziļi ticīgs kristietis. Dvēseliska veselība ir „spēja katru reizi no jauna uztvert un atražot iekšējas un ārējas pasaules norises”. Tātad, runa ir par sava veida elastīgumu, prasmi būt „dažādam”, nevis ieciklēties uz ierastām uzvedības un domāšanas shēmām.

Robeža atrodas tevī

Nevar noliegt, ka izkropļota, infantila ticība Dievam var pārvērsties par kaut ko destruktīvu. Tāpat pastāv specifiski traucējumi, kas relatīvi biežāk sastopami tieši reliģiozu cilvēku vidū. Vienlaikus, runājot psiholoģijas valodā, veselīga ticība ir resurss, tā rada fundamentu, aizmuguri krīžu brīžos, liek turēties pie vērtībām un sekmē cilvēka tuvību gan pašam ar sevi, gan ar citiem cilvēkiem, gan ar Dievu un pārdabisko pasauli.

Kā lekciju ciklā „Garīguma pataloģija” norāda priesteris un psihoterapeits Kšištofs Gživočs, robeža starp veselību un slimību, nosacītu normu un novirzi atrodas nevis starp cilvēkiem, bet katra cilvēka iekšienē.

Kas no tā izriet? Katram no mums piemīt sava veida novirzes un traucējumi, kas vairāk vai mazāk ierobežo mūsu spēju būt sirsnīgā un dziļā kontakta ar apkārtējiem (tātad, spēju mīlēt). Šie ierobežojumi ir jāpieņem, bet lai tos pieņemtu, tie jāpazīst.

Piemēram, cilvēks, kuram trauksmainība kļuvusi par dziļu personības iezīmi, visu dzīvi paliek trauksmains. Viņš bieži piedzīvo nemiera brīžus, un nevienas zāles, psihoterapija, rekolekcijas vai aizlūgšanas viņu no tā neatbrīvos (protams, neizslēdzot brīnuma iespējamību. Bet, būsim godīgi, šāda veida brīnumi notiek reti). Garīgajā dzīvē trauksmains cilvēks mocās ar savu nespēju pilnībā paļauties uz Dievu. Var teikt, ka īpašs jutīgums pret trauksmi ir šī cilvēka liktenis, lielais „dotais”, ko viņš nav izvēlējies pats, bet ar ko viņam jāiemācās sadzīvot.

Trauksmainiem cilvēkiem (un viņu ir ļoti daudz, jo pēc statistikas pirmo vietu starp emocionāliem traucējumiem mūsdienās ieņem tieši trauksmes izpausmes) nav vērts pārspīlēti pārmest sev „paļāvības trūkumu” uz Dievu, jo tas provocē neirotisku vainu un rezultātā – vēl lielāku trauksmi.

Vel viens specifisks traucējums, kas izplatīts reliģiski aktīvu cilvēku vidū ir dažāda veida „uzmācības”. To sauc par obsesīvi kompulsiviem traucējumiem. Cilvēkā darbojas neapzināts mehānisms, kas liek viņam atkārtot absurdas darbības, domāt uzbāzīgas domas vai būt tik skrupulozam, kas tas bloķē jebkādu produktīvu darbību.

Kāda sieviete nespēj pabeigt grēksūdzi, viņai šķiet, ka, neuzskaitot precīzi visus grēkus, viņa nesajutīs atvieglojumu. Grēki sarakstīti uz piecām A4 lapām. Aiz viņas veidojas nervozu cilvēku rinda, arī biktstēvs vairs nespēj viņā ieklausīties, taču viņa nevar pabeigt. Pēc nedēļas viņa atnāks vēl.

Kāds vīrietis nemitīgi jūtas Dieva priekšā „netīrs” un pārmet sev kļūdas, kas viņa dzīvē notikušas pirms 15-20 gadiem. Divas stundas dienā viņš pavada lūgšanās, kas ir stingri reglamentētas. Kārtību izjaukt nevar, jo tad viss jāsāk no sākuma. Kādai sievietei, ieejot dievnamā, uzbrūk seksuāla rakstura domas un tēli, kas saistīti ar Jēzus, Marijas un svēto zaimošanu. Par spīti viņas pūliņiem domas neatkāpjas. Brīžiem sievietei bail, vai viņa nav apsēsta.

Tā ir cilvēku ikdiena, kuri cieš no obsesīvi kompulsiviem traucējumiem. Viņi nespēj gūt atvieglojumu sakramentos un lūgšanā, jo viņu problēma atrodas emocionālā, nevis garīgā plāksnē. Dažreiz neapdomīgi „pravieši” steidzas šiem cilvēkiem piedēvēt „garīgus uzbrukumus” vai „vāju ticību”, kas tikai padziļina cietēju stāvokli. Šāda veida traucējumus var veiksmīgi ārstēt ar pārrunu terapiju un/vai atbilstošām zālēm.

Būtu vērts aplūkot arī personības traucējumus, tādus kā narcisms vai robežpersonība, kas dažreiz spilgti izpaužas arī kristīgā vidē. Par tiem kādā citā reizē. Tomēr visām novirzēm ir viena kopīga iezīme: ja tās ir spēcīgi izteiktas, cilvēkam neizdodas balstīt savu reliģiozitāti reālās attiecībās ar Dievu, tuvāko un sevi pašu. Tad citi mums kļūst par līdzekli nevis mērķi, mīlestība pārvēršas par tīri teorētisku konceptu, bet ticība – par banālu fanātismu.

Visbeidzot, sevis testēšanai – fanātisma pazīmes, kas apkopotas Alekseja Jegorova grāmatā „Neķīmiskās atkarības”:

• nespēja aizdomāties, apšaubīt, uzdot jautājumus par reliģiska satura informāciju vai apspriest šos jautājumus ar reliģiskām autoritātēm,
• “melnbaltā” domāšana,
• ticība, kuras pamatā ir kauns, pārliecība, ka „esmu ļauns”,
• maģiska pārliecība, ka Dievs visu sakārtos bez manas iesaistīšanas,
• sīkumaina sekošana bezgalīgām normām un priekšrakstiem,
• uzbāzīga tieksme pēc reliģiskām praksēm, Rakstu citēšanas un tml. vietā un nevietā,
• neadekvāti lieli ziedojumi draudzei,
• uzskats, ka sekss ir netiklība, bet visas miesiskas un materiālas baudas ir ļaunas,
• nekontrolēta pārēšanās vai neadekvāti stinga gavēšana,
• nemitīgas pretrunas un konflikti ar zinātni, medicīnu un tml.,
• psihosomātiskās slimības,
• manipulēšana ar tekstiem un citātiem, priekšstats par savu pārākumu,
• transam līdzīgs stāvoklis, “svētlaimīga” sejas izteiksme,
• pārliecība par savu nemaldīgumu visos jautājumos, nostāja “mēs pret visu pasauli”.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”