Iekšējā dziedināšana: ilgas pēc brīnumiem un ierasta dzīve

HealingWaterFeature-1

Individuālas laimes ideja šodien Rietumu pasaulē ir viena no populārākajām. Šīs dvesmas skar arī reliģiozitāti. Ilgojoties pēc brīnumainas iekšējas dziedināšanas, kristietis uzskata, ka Dievam viņš jāpadara laimīgs.

Mūsdienu kristietībā pastāv kustības, kas īpaši akcentē iekšējas dziedināšanas nozīmi. Visbiežāk ticīgajiem tiek norādīts uz iespējamiem šķēršļiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ „neļauj” Dievam viņus dziedināt. Jo sākumā jāatsakās no okultisma, jāizlīgst ar visiem radiem, jāpiedod skarbiem vecākiem, jāpārtrauc „nepareizas” attiecības, jāsameklē kaut kādi dzimtas apgrūtinājumi.

Varbūt šī konkrētā sieviete nespēj apprecēties, jo kādreiz viņas vecmammas onkuļa tante ir zīlējusi vai izdarījusi abortu? Kā risinājums tiek piedāvātas noteiktas garīgas prakses – harismatiskas aizlūgšanas, atteikšanās no „dzimtas grēkiem”, īpašas aizsardzības lūgšanas (kas „atbaidot” sātanu veiksmīgāk nekā „parastas”), sv.Mise ciltskoka dziedināšanas nolūkos…

Protams, dziedināšanas tematika ir svarīga. Bet visbiežāk cilvēkam jārēķinās ar to, ka viņa ikdienā nekā superpārdabiska nav. Un tas nozīmē, ka lai izmanītu dzimtai raksturīgas destrukcijas vienkārši ir jāstrādā ar sevi. Turklāt paturot prātā, ka daudz kas tā arī paliks sapņu līmenī.

Core-Emotional-Healing-Retreat-Header

Dziedināšana nav pasaka

Individuālas laimes ideja šodien Rietumu pasaulē ir viena no populārākajām. Šīs dvesmas skar arī reliģiozitāti. Ilgojoties pēc brīnumainas iekšējas dziedināšanas, kristietis uzskata, ka Dievam viņš jāpadara laimīgs. Ka pastāv kaut kādi „garīgi noslēpumi”, kurus atklājot būsim fiziski un emocionāli veseli, tiksim vaļā no visām atkarībām un ģimenes strīdiem, garantēsim „pareizu” dzīvi saviem bērniem un tml. Atgādina pasaku sižetu, vai ne?

Tavas dvēseles augšstāvos ir ilgas pēc labā, cerība, vajadzība pēc jēgas, spēja būt cilvēciskam. Tas ir tavs mantojums no viņiem. Bet tavā dvēselē ir arī pagrabstāvs, kur slēpjas tas, ko atzīt ir grūti. Tā ir tava „ēna” – skaudība, naids, nežēlība, iekāre, savtīgums, vienaldzība. Arī tas ir tavs mantojums. Godīgi sakot, man nav ne mazāka pamata domāt, ka caur lūgšanām vai citām garīgām praksēm var šo pagrabstāvu „atcelt”. Nevar un nevajag. To vajag iepazīt un pieņemt. Jo dzīvē ir brīži, kad mums noder tieši „tumšā daļa”. Arī to var lietot Dieva godam.

Lieki piebilst, ka būtu vismaz neētiski solīt kādam vai vismaz dot mājienus, ka viņa dzīve vai dzimtas situācija var brīnumainā veidā „sakārtoties”. Iztēlojoties Dievu, ka kādu kuram „jāsakārto” mūsu dzīve, projicējam uz viņu savas bērnišķās ilgas pēc ideāla vecāka.

Cilvēkam pašam pieder atbildība par to, kā viņš izrīkojas ar savu dzīvi. Ja tā nebūtu, tad kāda tad vispār būtu jēga dzīvot?

elle-crystals-gettyimages-823307332-1522962200

Dažas atziņas par dziedināšanas problemātiku, pavadot cilvēkus terapeitiskā procesā:

  • Tā vietā, lai tiektos pēc „laimes” un pilnīgas dzimtas dziedināšanas ir produktīvāk pievērsties kam citam: ko es vēlos mainīt sevī, lai mana dzīve mani apmierinātu pēc iespējas vairāk. Spēja būt pieticīgam savās gaidās sekmē labu pašsajūtu.
  • Ir svarīgi kopā ar uzticamu personu vai grupu atgriezties pie savas dzīves traģiskiem momentiem, jo tajos parasti izveidojušies tādi kā emociju bloki, kas traucē cilvēkam tagadnē. Sāpes nepieciešams izdzīvot, izraudāt drošā un iejūtīgā gaisotnē. Tā var būt arī nekristīga. Galvenais, lai būtu cilvēciska.
  • Nepieciešams apglabāt cerības uz labāku bērnību vai dzimtas stāstu. Mīlestība, kas nav saņemta pagātne, ir zaudējums. Un šis zaudējums ir jāizsēro. Pēc tam kļūst vieglāk samierināties, ka mūsu bērnišķās ilgas pēc bezgalīgas mīlestības šajā dzīvē nekad netiks apmierinātas uz 100%.
  • Ar terapeita vai grupas atbalstu svarīgi iepazīt savus aizsargmehānismus, lai apzinātos, kā es izvairos no tuvības un neapzināti pats provocēju problēmas. To nevar izdarīt pēc grāmatas, vajag otra cilvēka skatienu. Tas pats attiecas uz neapzinātām ilgām un gaidām, kad, piemēram, sagaidām no laulāta to, ko neesam saņēmuši no mātes vai tēva. Visdrīzāk mēs nekad pilnībā netiksim ārā no savām ekspektācijām, taču apzināšanās stipri atvieglo dzīvo.
  • Mums jāiemācās pamanīt un pienācīgi novērtēt sevi, tuvāko un dzīvi, ko mums devis Dievs. Izklausās banāli, taču emocionāli ievainotiem cilvēkiem tas padodas smagi. Viņus pašus tik daudz dzīvē ir devalvējuši un noniecinājuši, ka viņi iemācījās darīt sev un apkārtējiem to pašu. Atgūstot spēju priecāties par mazām lietām, cilvēks vairs neilgojas pēc „lielas laimes”, kas parasti pieviļ.

Visbeidzot, jāsaprot vēl viena lieta: piedzīvot „iekšējo dziedināšanu” nozīmē vienkārši kļūt pieaugušam. Tieši tā. Ar iekšējo nesakārtotību nevajag „cīnīties”, no tās ir „jāizaug”. Tik lielā mērā, cik mums tas ir dots. Mēs un mūsu dzimta paliekam nepilnīgi, bet ir vērts pēc Kristus piemēra iemīlēt tieši nepilnīgo.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s