Psihopāti mūs fascinē: viņi dara visu, kas aizliegts, viņi izvēlas risku, viņiem piemīt savdabīgs plēsoņas šarms. Lieki piebilst, ka līdz ar to psihopāts uz televīzijas ekrāna lielā mērā iemieso mūsu pašu „ēnas daļas” – agresivitāti, viltību, iekāri un nežēlību.

Psiholoģiskā slengā „psihopāts” ir cilvēks ar īpašu  personības tipu. Tās raksturīgākās iezīmes ir avantūrisms, nežēlība, varaskāre, tieksme manipulēt un nulle empātijas. Pēc dažādām aplēsēm ap 1-2% populācijas veido psihopāti*.

„Troņu spēles” plēsoņas

Paņemsim kaut vai seriālu „Troņu spēle”, kas pēdējos gados guvis plašu popularitāti visā pasaulē. Gregors Kligans, ļaunais milzis, „cilvēks-kalns”, ir nežēlīgs un primitīvs slepkava, kurš gūst īpatnēju baudu, izpildot savu saimnieku necilvēcīgās pavēles. Šis ir „zemi organizēta” psihopāta gadījums: īsts briesmonis, taču intelektuāli tik aprobežots, ka spēj būt tikai izpildītājs. Nākamais līmenis ir Ramsijs Snovs – tikpat brutāls un nežēlīgs, plēsoņa, kurš nepazīst, kas ir līdzcietība vai sirsnīgums, taču vismaz tiecas pēc attiecību imitācijas. Snovs dara visu, lai izskatītos kā „normāls cilvēks” – cenšas noslēpt savus noziegumus, cīnās par atzīšanu, pat mēģina izveidot ģimeni. Šis ir salīdzinoši augstāk organizēts psihopāts, kurš labāk izprot sociālas mijiedarbības mehānismus. Tomēr cilvēciskums viņam ir svešs, Ramsijs pēc būtības paliek sadists, kurš attiecības prot imitēt, nevis veidot.

Visbeidzot, Taivins Lanisters, īpaši ietekmīgas aristokrātu ģimenes tēvs, izcils karavadonis un politiķis, kuru ne bez pamata dēvē par „zelta lauvu”. Lords Taivins ir augstākās raudzes psihopāts, kurš pateicoties izcilam intelektam un adaptācijas spējām bauda cieņu un gandrīz neierobežotu varu. Tomēr šis cilvēks izstaro vēsumu, citi viņam interesē tikai kā līdzeklis, viņš nežēlīgi manipulē pat ar saviem bērniem un mazbērniem.

Šiem cilvēkiem piemīt pragmatisms, izturība, spēks, kas var noderēt politikā, armijā vai tiesībsargājošās iestādēs. Līdzīgi Taivinam Lanisteram viņi var kļūt pat par izciliem valstsvīriem (protams, arī par valstssievām). Taču apkārtējiem nebūtu jālolo ilūzijas par šādu līderu humānisma pakāpi.

Kā kļūst par psihopātiem

Psihopātiska rakstura izcelsme aizvien ir diskusiju temats profesionāļu vidū. Iespējams, būtisku lomu šeit spēle iedzimtība. Problēma ir komplicēta, taču ir bērni, kuri spēj izdzīvot, tikai izcili apgūstot dominēšanas un kontroles prasmes, reizē nobloķējot emociju pasauli. Agresija viņiem ir izdzīvošanas instruments. Šajā ziņā riska grupā nonāk aktīvi un enerģiski bērni, kuriem ilgstoši jāsaskaras ar pieaugušo naidīgumu vai vienaldzību. (N.Dougherty, J.West „The Matrix and Meaning of Character”)

Vai psihopātam var palīdzēt? Jā, bet reti un minimālā apjomā. Psihopāts nav orientēts uz palīdzības meklējumiem. Daudz biežāk pēc palīdzības vēršas psihopātu tuvinieki.

„Vilks aitas ādā” nav tikai Ramsijs Snovs no „Troņu spēles” vai reāli eksistējošs sērijveida slepkava no ziņu portālu virsrakstiem. Pēc manas pieredzes tas var būt arī veiksmīgs uzņēmējs, pavedinoša biroja darbiniece vai zolīda ģimenes māte. Šie cilvēki mak sevi pasniegt. Reti kurš noticētu viņu tuvinieku stāstiem par vardarbību, patoloģiskiem meliem un antisociālu uzvedību, kas tiek meistarīgi slēpta, lai pasargātu reputāciju. Taču psihopātiem mēdz būt bērni, vīri, sievas un (līdz noteiktam brīdim) pat draugi. Spriežot pēc šo cilvēku stāstiem, viņi parasti diezgan ilgi paliek pie ticības, ka problēma ir viņos pašos. Un tikai pamazām nāk apziņa, ka „attiecības” ar psihopātu viņus lēnam iznīcina.

Kā atpazīt psihopātu?

Viss sākas ar diskomfortu. Pēc kontaktiem ar kādu cilvēku Jums paliek slikti. Sākumā to ir grūti pamānīt un saprast, jo Jums, iespējams, piemīt augsta tolerance pret manipulācijām un robežu pārkāpšanu. Taču pieaugošs diskomforts vienmēr ir signāls, ka kaut kas jāmaina.

Esiet uzmanīgs – psihopātam nepiemīt sirdsapziņa. Komunikācijā viņš nemitīgi izkropļo realitāti, melo, bet Jūs padara par vainīgu. Vienmēr, bez izņēmumiem. Psihopāts noniecina Jūsu spējas, jūtas un sasniegumus, jo Jūs esat tikai „līdzeklis”, „objekts”. Psihopāts neko nekad nenožēlo, vainas sajūta viņam nav pazīstama. Brīžiem viņš uzvedas tik impulsīvi un bezatbildīgi, ka tas rada reālus draudus.

Psihopātam piemīt īpatnējs šarms, viņš var uzvesties seksuāli provokatīvi, taču paturiet prātā – tas viss ir varas dēļ. Tā kā psihopāta emocionālā pasaule ir sēkla un pelēka, viņš pastāvīgi garlaikojas, kas viņā izraisa dziņu pēc asām sajūtām (seksuālas perversijas, noziegumi, vardarbība, jebkāda veida ekstrēmas situācijas).

Kā sevi pasargāt?

Un tagad dažas šķietami nekristīgas atziņas. Visdrīzāk šis cilvēks nemainīsies. Tas nozīmē, ka uzturēt ar viņu tuvas attiecības ir bīstami. Ja jums ir iespēja tās pārtraukt, dariet to.

Protams, ir gadījumi, kad nevar izslēgt kontaktus pilnībā. Attiecībās ar šādām personām jāuztur dzelžaini stingras robežas. Atcerieties, ka atkāpšanos no tām otrā puse uztvers kā Jūsu vājuma pazīmi. Kas attiecas uz pāridarījumiem, šeit ideāli noder princips „Piedot, ne aizmirst”.

Iespējams, tam ir grūti noticēt, bet psihopātiem tiešām nav sirdsapziņas. Viņi spēj mainīt savu destruktīvo uzvedību, ja apzinās, ka tas ir izdevīgi. Nekautrējieties „sausi” salikt visu pa plauktiņiem: „Ja Tu darīsi to un to, es atbildēšu tā un tā. Tas Tev nav izdevīgi, jo Tu zaudēsi to un to.” Tiecoties pēc spēcīgiem pārdzīvojumiem, psihopāts bieži ieslīgst atkarībās. Neļaujiet sevi izmantot – neaizdodiet viņam naudu un nerisiniet cilvēka vietā problēmas, ko izraisījusi viņa destruktīvā uzvedība. Visbeidzot – neviens (arī Jūs) nevar uzņemties atbildību par cita pieaugušā dzīvi. Neviens (arī Jūs) nevar viņu „izglābt” vai „mainīt”. Labas pārmaiņas viņa raksturā var notikt tikai un vienīgi pēc viņa paša iniciatīvas.

*Ņemot vērā dažādas pieejas termina lietošanai, vēlos uzsvērt, ka izmantoju to tieši kā īpaša rakstura tipa apzīmējumu. Šādā nozīmē par psihopātiem raksta, piemēram, Nensija Dogertija un Žaklina Vesta

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”