Dievs kā „baltais ekrāns”

god

Projekcijas mehānisms darbojas ne tikai psihoanalītiķu vai psihoterapeitu kabinetos. Mēs daudz un bieži projicējam savu pieredzi, priekšstatus un pretrunas uz citām personām, nemaz nerunājot par Dievu.

Kāpēc un kā rodas mūsu projekcijas par Dievu, un kāpēc no tām ir tik grūti šķirties? Manuprāt, viens no atslēgas vārdiem ir piesaiste. Katram no mums ir savs piesaistes stils, t.i. veids, kā mēs veidojam un uztveram attiecības. Lielos vilcienos var izdalīt trīs piesaistes stilus – drošu, trauksmainu un izvairīgu.

Droša piesaiste bērnam veidojas tādā ģimenē, kur pieaugušie (pirmām kārtām – māte vai sieviete, kas pilda mātes funkcijas) spēj adekvāti izprast mazuļa vajadzības un par tām parūpēties. Izaugot, cilvēks ar drošu piesaisti saprot, pēc kādiem likumiem funkcionē pasaule, kā var veidot un uzturēt kontaktus. Viņš spēj uzticēties, jo ir dziļi pārliecināts, ka viņam ir vieta šajā pasaulē. Šāds pieaugušais pārsvarā ir drošs par sevi, prot panākt savu, apzinoties arī citu cilvēku vajadzības, spēj regulēt tuvību un distanci, pasargāt savas robežas.

Ja cilvēks ar drošu piesaisti ir reliģiozs, viņš uztver Dievu kā tuvu un draudzīgu personu. Viņa visdziļākās iekšējas nostādnes var izteikt šādi: „Dievs ir pret mani līdzjūtīgs”, „Viņam rūp mana dzīve”, „uz Dievu var paļauties” un tml. Cilvēkam ar drošu piesaisti uzticēšanās Dievam nav varoņdarbs, drīzāk dabiska lieta. Reizē viņš saprot, ka atbildība par viņa dzīvi pieder viņam pašam, prot samērot paļāvību uz Dievu ar aktīvu dzīves pozīciju. (sk. James L. Griffith, Religion That Heals, Religion That Harms: A Guide for Clinical Practice)

Trauksmaina piesaiste

Daudz grūtāk klājas tiem, kuri izauguši nedrošās mājās. Pieaugušo attieksme pret bērnu bijusi nesaprotama, nekonsekventa, kas bērnu šausmīgi dezorientēja, liekot pielāgoties slimīgai, manipulatīvai sistēmai. Bērns piedzīvojis no vecākiem maigumu un rūpes, taču parasti to ir bijis par daudz vai par maz.

Šiem cilvēkiem turpmāk ir milzīgas grūtības uzturēt veselīgas robežas. Viņi mēdz saplūst ar citiem vai negaidīti attālināties. Cilvēki ar trauksmainu piesaisti šaubās par sevi un dzīvi, nemitīgi cenšas „nodrošināties” un kontrolēt nekontrolējamo, lai izvairītos no sāpēm. Savā ticības dzīvē viņi vadās pēc neapzinātām nostādnēm – „Dievs ir labs, bet uz Viņu nevar paļauties”, „Dievs mani mīl, tikai ja uzvedos pareizi”, „Man vienmēr jābūt labam, jo savādāk Dievs mani atraidīs”.

padrino-696x392

Izvairīga piesaiste

Smagākais gadījums ir bērni, kuri praktiski nav pieredzējuši adekvātas rūpes no saviem vecākiem. Viņu mammas un citi tuvinieki bērnam nesaprotamu iemeslu dēļ bijuši vēsi un distancēti, nav spējuši saprast bērna vajadzības. Līdz ar to viņš jau no mazotnes bijis spiests slēpt savas patiesās jūtas, uzlikt dažādas maskas, lai izdzīvotu pasaulē, kas viņu nemaz negrib.

Pazīstu pieaugušos, kuri no bērnības neatceras nevienu skūpstu, nevienu apskāvienu, nevienu sirsnīgu vārdu. Viņiem bail no tuvības, jo rodas iespaids, ka tā var sagraut – fiziski vai psihiski.

Protams, cilvēkiem ar izvairīgu piesaisti ir sava vieta kristiešu kopienā, tomēr viņu neapzinātā nostāja ir šāda: „Neesmu Dieva mīlestības cienīgs”, „Dievs vēlas mani sodīt, jo esmu to pelnījis”, „Dievs ir tālu no manis”.

Mazo soļu nozīme

Uz to visu varētu iebilst – bet ir taču Bībele, ir Baznīcas mācība, ir svēto pieredze, kas palīdz mums attīrīt savu priekšstatu par Dievu no jebkādām projekcijām un maldīgām fantāzijām. It kā jā, bet nav tik vienkārši, jo intelektuāli cilvēks var visu saprast, viņam pat var būt teoloģiska izglītība, tomēr zināšanas pašas par sevi piesaistes stilu nemaina. Par spīti zināšanām, varam aizvien jaukt Dievu ar „neesošu tēvu”, „kontrolējošu māti”, „prokuroru” vai „birokrātu”, kura labvēlība ir jānopelna.

2c3cfd3bd27e4ea49a14b456f74b6aab

Cilvēks nevar apmainīt savu izvairīgo piesaisti pret drošo ar gribas lēmumu. Tomēr man šķiet, ka Dievs zina mūsu pieredzi un ar to rēķinās, nesagaidot no mums neiespējamo. Ja cilvēkam ar trauksmainu piesaisti vienā no desmit gadījumiem izdodas kaut nedaudz paļauties, tā ir uzvara, kuras nozīmi no malas var arī nepamanīt. Ja cilvēks ar izvairīgu piesaisti spēj kādu pielaist sev klāt vai atzīt savas sāpes, tas ir solis uz priekšu, kas prasījis smagu darbu. Nozīmīgs ir nevis „pareizs” rezultāts, bet pats process, jo dzīve notiek šeit un tagad. Vēl viena diena un vēl viens solis. tas ir daudz.

Savukārt Dievs… vienmēr paliek tikai Tas, kas Viņš ir.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s