Psihoterapija nav slimnieku ārstēšana

Pretēji tam, kas laiku pa laikam aizvien tiek apgalvots medijos un sadzīviskās sarunās, psihoterapija nav slimnieku ārstēšana.

Protams, psihoterapija mēdz notikt klīniskā kontekstā un ar cilvēkiem, kuriem uzstādītas diagnozes. Šādos gadījumos skats uz psihoterapiju kā uz kaut ko medicīnisku ir pamatots. Taču šis ir tikai viens no iespējamiem kontekstiem.

Psihoterapijas speciālisti (šāds jēdziens mūsu likumdošanā pastāv, lai atšķirtu terapeitus- neārstus no terapeitiem-ārstiem) parasti nesauc cilvēkus, ar kuriem viņi strādā, par pacientiem. Un nekad – par slimniekiem. Pie manis un maniem kolēģiem nāk cilvēki ar grūtībām, cilvēki, kuri piedzīvo krīzi, cilvēki, kuri meklē atbildes uz smagiem dzīves jautājumiem

Ko man tas nozīmē praksē? To, ka man pretī sēž tāds pats cilvēks kā es. Viņš nav slimnieks. Viņš ir sava ceļa gājējs, kuram dzīvē uz noteiktu laiku vajadzīgs ceļabiedrs.

Manuprāt, pats vienkāršākais eksistenciālās psihoterapijas apzīmējums ir saruna par dzīvi. Un es kā ceļabiedrs (nevis eksperts) palīdzu cilvēkam labāk izprast viņa dzīvi. Pētu to kopā ar viņu, paužu savu reakciju uz to, pārdomāju visu notiekošo, reizē paturot prātā savu aprobežotību, kas neizbēgami rodas, saskaroties ar cita cilvēka pasauli.

Vai šāda saruna ārstē? Manā pieredzē (arī manā kā klienta pieredzē) – jā. Tomēr šeit gribas ielikt vārdu “ārstē” pēdiņās. Jo ciešanas, ko rada dzīves krīzes un slavenie eksistenciālie jautājumi (piemēram, patiesums, atbildība, izvēle vai vientulība), nav slimība. Tieši otrādi cilvēka spēja tos pacelt un iznest, manuprāt, liecina par drosmi, spēku un galu galā arī veselību.

Protams, ir situācijas, kad palīdzēt bez zālēm nav iespējams. Manā pieredzē pat bija gadījumi, kad atteicos strādāt, redzot, ka cilvēkam nepieciešama tieši ārsta palīdzība, bet viņš negribēja/nespēja to atzīt. Moderni pētījumi liecina, ka daudzās situācijās optimāls rezultāts tiek panākts, kombinējot zāles ar sarunu terapiju (tātad sadarbojoties vairākiem speciālistiem vienlaikus).

Un tomēr – cilvēks, kas sēž man pretī, ir nevis “slimnieks”, bet skolotājs. Praktiski vienmēr ir jomas un lietas, kurās viņš ir zinošāks, gudrāks, spējīgāks un nobriedušāks, nekā es. Tādēļ no šī ceļojuma iegūstam mēs abi. Labā terapijā mainās gan klients, gan terapeits, jo satikt otro dvēseliski un pašam palikt bez izmaiņām nav iespējams.

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s