MANA VAINA. Mana vaina, mana vislielākā vaina

ooo

Vaina ir komplicēta parādība, tā ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka uzvedību, bet reti tiek pamanīta. Tāpat vaina mēdz slēpties aiz citām jūtām. Es teiktu, ka vaina ir iekšējais stāvoklis, kas signalizē par cilvēka neatbilstību noteiktām prasībām. Tās var būt gan ārējas (piemēram, sociālas normas), gan iekšējas (neatbilstība paša uzstādītajām normām). Vaina pieder pie īpaši neizturamām jūtām, tādēļ psihē darbojas aizsargmehānismi, kas palīdz vainas sajūtu mazināt vai apslāpēt. Taču vainas „enerģija” nekur nepazūd, tā tikai pārvēršas par kaut ko citu.

Kas ir mana vaina? Kas ir galvenais, kas mani nomāc, dēļ kā es jūtos slikts, nederīgs, necienīgs? Var pat veltīt šim jautājumam kādu pusstundu meditācijas, ieskatoties savā dvēselē, sekojot līdzi tam, kādi tēli, domas, atmiņas mūsos rodas, kā reaģē ķermenis. Var iztēloties, kā varētu izskatīties mūsu vaina. Varbūt, tā ir līdzīga vecajai pasaku raganai? Bet varbūt tā ir kā indīga čūska, kas slēpjas kaut kur tuvumā? Bet varbūt, mūsu vainai ir konkrēta cilvēka, mūsu tēta vai mammas, seja?

Iespējams, esat ievērojuši, ka viena no centrālajām tēmām jauno māmiņu sarunās ir „cik labi un pareizi es audzinu savus bērnus”. Divas draudzenes satiekas pie kafijas tases, taču galīgi nedzird viena otru, jo katra cenšas pierādīt citai, kuras bērna ēdināšanas metodes ir tās labākās, kā ar bērnu jāsarunājas, ar kādiem līdzekļiem viņš jāārstē, drīkst vai nedrīkst bērnu potēt un tml. Aiz šiem runas plūdiem saskatāma neizbēga jaunās māmiņas vainas sajūta, nedrošība, bažas („vai esmu pietiekoši laba?”), vēlme mazināt trauksmi un nenoteiktību („ja darīšu visu pareizi, nekas ļauns nenotiks”).

Vaina – patiesa vai slimīga?

Runājot par vainas veidiem, der izdalīt vismaz divus. Vaina var būt reālistiska (patiesa, adekvāta) un neirotiska (slimīga). Patiesa vainas sajūta rodas kā sekas konkrētai rīcībai (vai bezdarbībai), kuras rezultātā kāds ir cietis. Reālistiska vaina pamudina mūs mainīt situāciju (ja vien tas iespējams) vai mainīties pašiem. Tā pamudina meklēt piedošanu un atlīdzināt nodarīto (tiešā vai simboliskā veidā). Ticīgiem cilvēkiem šī vainas sajūta ir pamudinājums t.sk. doties uz grēksūdzi vai citos veidos nožēlot grēkus Dieva priekšā, jo rīkojoties pret savu sirdsapziņu (iekšējo „orgānu”, kas mums signalizē, ka kaut kas nav kārtībā), apzināmies, ka mūsu saikne ar Dievu tiek ievainota.

Savukārt man savā praksē daudz biežāk jāsaskaras ar vainas formām, ko grūti uzskatīt par veselīgām. Kur slēpjas atšķirība? Reālistiska vaina ir skaidra apziņa: „Esmu rīkojies slikti (pretēji sirdsbalsij, sirdsapziņai, Dievam un tml). Neirotiska vaina ir apziņa: „Esmu slikts”. Tā grauj cilvēka pašcieņu un traucē izaugsmei, jo ja jau viņš ir tik niecīgs un nožēlojams, tad neko labāku savā dzīvē nav arī pelnījis.

chuvstvo-viny-vzroslye

Izbesījusies, izmisusi māte pasaka bērnam: „Ja tu man nebūtu piedzimis, es tavu tēvu, šo kretīnu, ne mūžam nebūtu apprecējusi!” Skaidrs, ka māte manipulē, uzliekot bērnam atbildību par pašas izvēli. Tomēr bērns šādu graujošu vēstījumu iespaidā jutīsies vainīgs, jo viņš tic vecākam un par katru cenu grib palikt lojāls ģimenei. Šī lojalitāte parasti ir tik spēcīga, ka, pat izaugot, bērns pretojas tam, lai atzītu acīmredzamo: viņa māte rīkojusies neadekvāti, un viņš nekādā veidā nav atbildīgs par viņas laimi vai nelaimi. Bieži saskaros ar to, ka pieaugušie bērni apzinās šīs patiesības intelektuāli, taču vaina nemaz tik viegli atkāpjas, jo tā nedzīvo prātā.

Kritiķa balss

Kā var atpazīt sevī šo neirotisko vainu? Mūsu dvēseles korī tai pieder sava specifiskā balss. Es to saucu par „iekšējo kritiķi”. Šī balss izpaužas kā destruktīvas, iznīcinošas, indīgas domas par sevi pašu, piedzīvojot grūtības vai neveiksmes. Piemēram, braucot uz laukiem, kādai sievietei pa ceļam salūzt mašīna. Tajā brīdī, kad viņa to saprot, automātiski ieslēdzas iekšējais kritiķis: „Kāpēc tas notiek tieši ar mani! Man nekad nekas nesanāk! Mašīna jau sen bija jāizremontē, esmu pārāk slinka un stulba!” Un tādā garā. Ja šo domu plūsmu neapstādināt, tas var aizvest līdz pat pamudinājumiem uz pašnāvību.

adobestock_81370887_500x317

Pirmais solis, kā sev palīdzēt, ir iemācīties atpazīt kritiķa balsi. Diemžēl, daudzi no mums ir pieraduši tik slikti izturēties pret sevi, ka nežēlīga sevis kritizēšana šķiet kaut kas pilnīgi dabisks. Tā tas nav. Otrais solis ir iemācīties kritisko balsi apklusināt, kļūstot sev pašam par advokātu, nevis prokuroru. „Jā, tas ir nepatīkami, taču tas varēja gadīties jebkuram. Esmu pietiekoši gudra un spējīga, lai šo problēmu atrisinātu”. Ja bērns ir stipri sasities, nobriedis vecāks viņu samīļo, nomierina un tikai tad pasaka – turpmāk esi piesardzīgāks! Nobriedis vecāks savam bērnam par sasistu kāju neuzbrūk, vai ne? Kādēļ tad darām to attiecībā uz sevi pašiem?

Tuvāk pie zemes

Neirotiska vaina lielā mērā rodas, ja mums attiecībā uz sevi ir nereālas ekspektācijas. Nekas nepiebaro slimīgu vainas sajūtu tik ļoti kā tieksme būt perfektam. Kristus gan aicina mācekļus: „Esiet pilnīgi!”, taču runa noteikti nav par perfektumu un nemaldīgumu, kas garīgajā dzīvē drīzāk ved pie lepnības, ne svētuma.

Atgriežoties pie audzināšanas tēmas, pazīstu daudzus sirsnīgus, gādīgus vecākus, kuri briesmīgi sevi šausta par jebkādām nepilnībām savā izturēšanas veidā pret bērniem. Viņi visā nopietnībā tic, ka var izaudzināt bērnus, nekad nedusmojoties, nepaceļot balsi un nevienu neievainojot. Katru reizi, kad šādam vecākam neizdodas būt savu uzdevumu virsotnē, viņš ieslīgst nomāktībā un sevis šaustīšanā, kas paralizē produktīvu aktivitāti attiecībās ar to pašu bērnu. Rodas apburtais aplis, jo atkal ir ko sev pārmest. Tātad, ja cilvēks ļoti bieži jūtas vainīgs, viņa prasības pret sevi ir necilvēcīgi augstas, un viņš neprot sev piedot. Bet varbūt, kāds steidzas uzņemties vainu vietā un nevietā, lai iegūtu apkārtējo simpātijas? Varbūt aiz nepatiesas vainas slēpjas bailes no vientulības un atraidījuma?

Un pēdējais. Mūsu psihe tiecas pēc līdzsvara, pat ja šis līdzsvars uz doto brīdi ir neirotisks. Ja mēs viegli, pat automātiski, uzņemamies nepatiesu vainu, tas nozīmē, ka kaut kur citā jomā nesaskatām vainu, kas ir patiesa. Iespējams, savu brūču iespaida jūtamies vainīgi par sīkumiem, kamēr nepamanām kaut ko daudz būtiskāku: esam vainīgi mūsu pašu priekšā par to, ka nedzīvojam saskaņā ar savām ilgām un dvēseles aicinājuma, nemīlam sevi (maldīgi uzskatot, ka reizē protam mīlēt citus), katru mirkli izvēlamies tādu dzīvi, kas mums īsti nepatīk. Nostāties pretī neveselīgai vainai nozīmē atzīt „autortiesības” uz savu dzīvi, atzīt, ka esam tādi, kādi izvēlamies būt, neatkarīgi no tā, vai darām to apzināti vai neapzināti. Uztverot šo perspektīvi nopietni, tā biedē, bet tikai un vienīgi tajā meklējams resurss, lai izmainītu to, kas mums nepatīk.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s