Kā klājas zirneklim burkā? Dažas atziņas par pasīvo agresiju

22980.pazeq0.620

Iedomāsimies kādu ģimenes tēvu, kurš strādā ļoti atbildīgā amatā. Viņam jau sen bija jānodod svarīgs, bet neciešami garlaicīgs projekts. Un tieši šodien iestājies pēdējais termiņš.

No paša rīta vīrieti nomāc drūmas domas, darīt galīgi neko negribas, viņš velk laiku, kā rezultātā veiksmīgi nokavē darbu. Cīnoties ar savu pretestību, viņš tomēr ķeras klāt papīriem, taču konstatē, ka kaimiņu nodaļas sagatavotajā atskaitē atrodamas pāris kļūdas. Tas viņā izraisa taisnīga sašutuma vilni, viņš dodas pie kolēģiem skaidrot attiecības, piesauc stingru sodu, draud pasūdzēties valdes priekšsēdētājam un pie reizes atgādina, ka šī nodaļa vienmēr bijusi kompānijas vājākais posms. Atlikušo dienas daļu mūsu varonis drudžaini labo kļūdas, taču uz vakara pusi spiests atzīt, ka projekts izskatās bezcerīgi. Tā pabeigšana tiek atlikta līdz pirmdienai.

Braucot mājās, vīrietim ienāk prātā, ka šodien viņiem ar sievu ir desmita kāzu gadadiena. Lieli svētki nav paredzēti, bet sieva vakar likusi saprast, ka būšot kaut kas patīkams. Pirkt viņai dāvanu nav noskaņojums. Ierodoties mājās, vīrs demonstrē titānisku nogurumu, svinīgas vakariņas negaršo, bet sievas jauno kleitu viņš nepamana. Uz tuvinieku jautājumiem atbild īsi: „Problēmas darbā.” Ģimenes pasākums sabojāts. Vēlu vakarā, kad visi guļ, vīrietis ieslēdz un uzspēlē mīļāko datorspēli, jo viņam taču jāatslābst pēc smagas dienas.

getty_499532499_2000133220009280324_376410

Zirneklis burkā

Spēja valdīt pār savām emocijām ir viens no dzīves komforta un vispārējas apmierinātības elementiem. Taču pastāv otrā galējība: ja veselīgas paškontroles vietā cilvēks cenšas pielāgoties tik ļoti, ka zaudē jebkādu drosmi un spēju būt godīgam. Dusmu, aizvainojuma vai skaudības enerģija pati par sevi nekur nepazūd. Tā pārvēršas par pasīvo agresiju, kas piesārņo attiecību vidi un sagādā savam „īpašniekam” daudz galvassāpju.

Domājot par pasīvo agresiju, man nāk prātā kāda nepatīkama bilde: melns tarantuls stikla burkā. Visai bīstams kukainis, kuram uz laiku gan liegta iespēja kādam uzbrukt. Bet viņam arī nav tiešā veidā jāuzbrūk: pat noliekot šo burku kādam blakus, rodas, maigi izsakoties, diskomforts, nedrošība. Pasīvi agresīvs cilvēks ir kā šī burka – šķietami „gluds” un „caurspīdīgs”, taču viņam iekšā slēpjas tarantuls.

Mācāmies atpazīt problēmu

Lai apkopotu tipiskas pasīvas agresijas pazīmes, atgriezīsimies pie atbildīga darbinieka stāsta. Šis cilvēks neprot skaidri un gaiši pateikt nē. Piemēram, pateikt nē riebīgam un bezjēdzīgam projektam (bet varbūt, vispār šai darba vietai). Vai arī priekšniekam, kurš uzstādījis nereālistiskus projekta nodošanas termiņus. Vai sievai, kura vēlas šovakar svētkus („Piedod, mīļā, izskatās, ka būs smaga diena, atliekam svinības līdz sestdienai!”). Tāpat viņš nesaka nē bērniem, kuri pieprasa viņa uzmanību brīžos, kad viņš nemaz nav gatavs to sniegt („Pašlaik esmu aizņemts, bet pēc desmit minūtēm atbrīvošos un palīdzēšu salikt to konstruktoru”). Viņš nesaka nē savai vai sievai mātei, kura mēdz atbraukt ciemos neīstā mirklī un nevienu nebrīdinot. Par katru cenu izvairoties no tiešas sadursmes, pasīvi agresīvs cilvēks grib būt „labs” visiem. Līdz ar to viņš čakarē savus tuviniekus, stiepj gumiju un manipulē.

Tātad, neciešami „labs” cilvēks nevar runāt vai darīt kaut ko, kas kādam nepatiks. Kā tad viņš pamanās no tā izvairīties? Viņš klusi vai skaļi sabotē, izvairās, aizmirst un kavē. Viņš ironizē, pin intrigas, nemanāmi izspļauj indi. Tas krīt uz nerviem pilnīgi visiem, taču pats notikumu vaininieks brīnās – „kāpēc viņi visi šodien tik nervozi?”

passive-aggressive-behavior-warning-signs

Vēl piemērs. Kādai sievietei nomirst radinieks laukos. Protams, viņa vēlas tikt uz bērēm, sarunā ar vīru, kurā dienā un laikā tas notiks, vīrs sola viņu aizvest. Viņam gan riebjas sievas radi, lauki, bēres kā tādas. Pluss viņš bija ieplānojis atpūsties ar kolēģiem. To visu viņš nepasaka. Tā vietā norunātajā laikā viņš pēc sievas neierodas: steidzamas darīšanās birojā. Sieva uztraucas, dusmojas, aprauj telefonu, kurš (ak, nejaušība!) ir izlādējies. Galu galā pāris ierodas uz bērēm stundu vēlāk, izpelnoties klātesošo neizpratni un indīgas piezīmes. Šī nav ne pirmā ne pēdējā reizē, kad „labais vīrs” izsaka savu negatīvo attieksmi caur kavēšanu un sabotāžu.

Vēl viena pasīvas agresijas pazīme – nemitīga apvainošanās. Puisis nav pateicis komplimentu? Meitene uzmet lūpu. Nav uzminējis viņas mīļāko krāsu? Draudzene divas dienas ignorē viņa īsziņas. Bijis nevērīgs pret viņas noslēpumainajiem dvēseles pārdzīvojumiem? Viņa pēkšņi apklust un uztaisa draugam boikotu. „Lai tagad pamocās kādu nedēļu un tad beidzot sapratīs!” Aizvainojuma demonstrēšana ir spēcīgs ierocis, kas palīdz sasniegt „triumfu”, parādīt, kuram te pieder vara. Protams, šie fokusi nemaz nedarbojas ar pieaugušajiem, kuri neslimo ar neirotisku vainas sajūtu. Ar šādiem cilvēkiem vispār šausmīgi grūti manipulēt. Taču lielākā daļa no mums esam padevīgi vainošanai vietā un nevietā.

Kas tālāk?

Liels pasīvas agresijas īpatsvars komunikācijā rada purvainu, miglainu sajūtu, dezorientē, sarežģī elementāras lietas. Pat sēžot burkā, pasīvas agresijas tarantuls spēj visus ietīt savā lipīgajā zirnekļa tīklā. Spējot izteikt savu neapmierinātību skaidri un gaiši, uzņemoties atbildību par savu vārdu sekām, „labais” cilvēks pārvērstos par godīgo. Iespējams, tas sagādātu nepatīkamus brīžus, taču viņa un viņa tuvinieku dzīve ātri vien būtu kļuvusi daudz skaidrāka un vienkāršāka.

Kas tālāk? Nu, var turpināt tādā pašā garā, bojājot gaisu sev un līdzcilvēkiem. Bet var riskēt un uzdrīkstēties atmest „labā puikas/meitenes” masku.

Sākumā to var trenēties īpašos apstākļos, drošā vidē, ar cilvēkiem, kuri atbalstīs: ar laiku skaidra valoda kļūs par ieradumu. Var mācīties teikt nē: apstādinot nepatīkamus cilvēkus, sargājot veselīgas robežas, neiesaistoties bezcerīgos projektos. Tā vietā, lai pukstētu pie sevis vai ironizētu, var piezvanīt tam cilvēkam un pateikt: „Esmu uz tevi dusmīgs.” Var skaļi un skaidri informēt apkārtējos par savām vajadzībām un ekspektācijām (reizē jābūt gatavam uzklausīt arī viņu gaidas attiecībā uz mums). Savukārt brīžos, kad uznāk neatvairāma vēlme sevi žēlot, var ieguldīt enerģiju kādā perspektīvākā nodarbē, pajautājot sev: „Ko tieši pagaidām neesmu izdarījis, lai uzlabotu savu situāciju?” Konkrēta atbilde uz šo jautājumu var stipri atvieglot dzīvi.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

 

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s