Ēnas zelts

pol-ubeda-hervas-illusion-shadow-photography

Esam pieraduši uztvert cilvēku kā kaut ko vienotu, it kā dvēsele vai psihe būtu kaut kas viengabalains. Taču ieskatoties sevī, ātri vien var pamanīt, cik sarežģīta mēdz būt mūsu iekšējā dzīve.

Lietojot specifisku analītiskās psiholoģijas valodu, ko radījis Karls Gustavs Jungs, cilvēka iekšējo un ārējo dzīvi lielā mērā nosaka dažādi universāli sižeti vai modeļi, jeb „arhetipi”. Šodien reti kurš iebildīs, ka cilvēka apzinātā sevis uztvere veido tikai daļu no viņa dvēseliskiem procesiem. Jungs aprakstīja „Ego”, jeb visu to, ko cilvēks pats par sevi domā un apzinās, ka ledājā augšējo daļu. Tas, ko nespējam vai negribam par sevi atzīt, slēpjas dvēseles dziļumos. Jo mazāk esam gatavi „ienirt” tumšajos ūdeņos, lai iepazītu savu ledāju dziļāk, jo seklāka paliek mūsu dzīve, un jo lielāku spēku pār mums iegūst mūsu pašu „Ēna”. Ēnas arhetipa pretstats nav Ego, bet gan „Persona”, jeb maska, ko uzliekam sev, lai justos komfortabli ārējā pasaulē.

Ko mēs darām ar Ēnu?

Kā raksta psihologs Džeims Hollis, pastāv četri veidi, kā cilvēks izrīkojas ar savu Ēnu. Visbiežāk tā vienkārši tiek izstumta no apziņas. Neviens no mums nespēj atbildēt uz jautājumu: „Ko tu par sevi neapzinies?”

Lai noķertu savu Ēnu aiz astes, nepieciešams otra cilvēka skatiens, kā arī paša cilvēka drosme atzīt to, kas nesakrīt ar viņa paštēlu.

Otrais veids ir atraidīt Ēnu, uzprojicējot to kādam citam. Primitīvi, slinki un intelektuāli aprobežoti neonacisti savas nevēlamās īpašības piedēvē tumšādainiem imigrantiem. Kāda pārspīlēti stingra norūpējusies mamma aizliedz meitai vilkt īsus svārkus, apgalvojot, ka šāds ģērbšanas stils provocē uz „netiklību”. Šī sieviete spētu veidot dialogu ar meitu daudz mierīgāk, ja atzītu, ka viņai pašai piemīt spēcīga iekāre, ko pastiprina neapzināta skaudība pret meitu, kurai „visa dzīve vēl priekšā”.

Looking_down_from_The_Eiffel_Tower,_Paris_8_April_2007

Vēl drastiskāks piemērs ir paranojas slimnieks, kurš visā nopietnībā apgalvo, ka citplanētieši ielaužas viņam galvā un lasa domas. Dziļu dvēseles traucējumu iespaidā šis cietējs bērnībā nav iemācījies izdzīvot savas jūtas iekšā, tādēļ bailes, skaudību vai naidu viņš projicē uz ārpusi. Tas palīdz mazināt neciešamu iekšēju spriedzi, taču, protams, neatrisina problēmu pēc būtības.

Trešā iespēja ir pieskarties savai Ēnai, taču pastarpinātā veidā. Daudzi no mums to piedzīvojuši masu pasākumos t.s. „pūļa efekta” veida. Sanākot uz skaļu piketu vai roka koncertu, „kārtīgi” cilvēki var atklāt sevī spēku, kas neiet kopā ar viņu paštēlu.

Manuprāt, viena no spilgtākajām ilustrācijām ir 2009. gada janvāra grautiņi Vecrīgā, kad pēc būtības miermīlīga protesta akcija pēkšņi pārauga vardarbīgajos nemieros. Vai tie simti mūsu līdzpilsoņu, kuri to darījuši, pēc būtības ir „ļaunāki” vai „agresīvāki” par visiem pārējiem?

Tajā traģiskajā vakarā kļuvām par lieciniekiem tam, ko spēj nodarīt kolektīva Ēna. Vismaz daži no nemierniekiem vēlāk brīnījās, uz ko bija spējīgi pūļa iespaidā. Tomēr spontāna pūļa agresija veidojas no katra dalībnieka neapzinātas agresijas.

Drosme ieiet Ēnā

Visbeidzot, ceturtais veids ir ieklausīties Ēnas vēstījumos un pēc iespējas integrēt tos savā apziņā. Izklausās vienkārši, taču praksē tas ir neiedomājami grūti. Parasti cilvēks to dara, ja Ēna kļūst pārāk spēcīga, izpaužoties caur simptomiem un neapzinātām rīcībām, kas sagādā viņam lielu diskomfortu. „Pareizam” un „stipram” vīrietim, kurš naktīs, nevienam neredzot, grauž sev pirkstus līdz asinīm, pamazām ir jāapzinās, ka par spīti alfa tēviņa maskai viņš bieži jūtas bezspēcīgs. Ielaist šo bezspēcību apziņā, integrēt un „piesavināties” šo savas Ēnas daļu, ir sarežģīti, jo kādreiz piedzīvota bezspēcība radījusi viņam reālus psihiska sabrukuma draudus. No tiem cilvēks gatavs bēgt par katru cenu.

Sievietei, kura cieš no uzbāzīgām, nekontrolējamām seksuāla rakstura domām, būtu jāsatiekas ar sāpēm, ko viņa piedzīvojusi kādreiz, un kas lika izstumt no apziņas to, kas saistīts ar seksuālo jomu. Šādu piemēru ir daudz, drosme ir tikai nedaudziem. 150121181721-cnnphotos-dog-shadows-tease-1-super-169

Svēto ēna

Kristietībā lielākoties pastāv divi priekšstati par to, kas ir ikdienas dzīves svētums. Saskaņā ar vienu pieeju, kas diemžēl aizvien dominē, svēts cilvēks ir pilnīgs un morāli nevainojams. Otrā pieeja, ko pārstāv, piemēram, mazās sv.Terēzes garīgums, uzsver, ka svētums ir savienošanās ar Dievu it visā, arī vājībās, nepilnībās un dvēseles ēnas pusēs. Nezinu, kā jums, bet man personīgi šī pieeja šķiet daudz reālistiskākā un cilvēciskāka.

Kāds vērīgs lasītājs var iebilst – un kā bija ar Jēzu un svētajiem? Vai tad arī viņiem piemita Ēna? Vai tad Kristū, Kurš ir pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks var būt kas „tumšs”? Neapšaubāmi. Un to pierāda daudzas Evaņģēlija epizodes, piemēram, Jēzus dusmu uzliesmojums, padzenot tirgotājus no tempļa, vai Viņa nežēlīgais asums un sarkasms strīdos ar farizejiem. Šīs Viņa rakstura iezīmes neiet kopā ar cukurotu attēlu, ko tik bieži piedāvā patiesā Kristus attēla vietā.

Nepazīstot un neatzīstot savu Ēnu, veidojam samākslotu priekšstatu par Dievu, kas nevienu tā īsti neuzrunā. Kā „Pārdomās par ticību” atzīst pr.Tadejs Daičers, „kāds teicis, ka svētie visvairāk cietuši nevis no saviem vajātājiem, bet gan no svēto dzīves aprakstu autoriem. Cītīgi izsvītrojot no svēto biogrāfijām jebkādas cilvēciskas īpašības, tie pārvērtuši svētos par lētām un samākslotām bildītēm.”

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s