Haoss kārtības vārdā. Patiesais stāsts par trīs sivēntiņiem

obsessivno_kompulsivnoe_rasstroystvo

Visi ir dzirdējuši pasaku par trīs sivēntiņiem un vilku: divi brāļi – vieglprātīgi, slinki, bezatbildīgi, trešais – pilnīgs priekšstats. Nuf Nufs čakli strādā, lai nodrošinātos pret ziemas briesmām. Viņš cītīgi sagatavo savas mājas projektu, atlasa kvalitatīvus materiālus, viņam nerūp brāļu spēles un izklaides, jo viņš visu sevi velta mērķa, t.i. drošības un sakārtotības, sasniegšanai.

Kad uz skatuves parādās vilks, Nifs Nifs un Nafs Nafs piedzīvo ne tos patīkamākos brīžus, jo pašu uzceltas „mājas” nav spējīgas viņus pasargāt. Galu galā visi trīs veiksmīgi paslēpjas Nuf Nufa „cietoksnī”. Pasakas noslēgumam ir vairākas versijas. Saskaņā ar vienu no tām, nespējot sagraut mūra māju, vilks vienkārši atgriežas mežā. Pēc otrās versijas, viņš mēģina tikt iekšā caur dūmvadu un iekrīt katlā ar verdošu ūdenī.

Pasakas interpretācija

Pēc psihologu Nensijas Dogertijas un Žaklinas Vestas novērojumiem, „Trīs sivēntiņu” sižets un dinamika precīzi atspoguļo t.s. „obsesīvi kompulsīva rakstura” būtību. Cilvēks ar šādu raksturu kā galvenās dzīves vērtības izvēlas drošību, kārtību, tīrību un prognozējamību. Gadu gaitā viņa psihē izveidojas kaut kas līdzīgs Nuf Nufa mājiņai – stingras, nelokāmas aizsardzības. Tās ļauj patverties no tā, kas tiek uztverts kā draudi.

Pie šādas pasakas interpretācijas kļūst skaidrs, ka iekšēji „vilks” simbolizē šī paša cilvēka afektus – spēcīgas jūtas, kas draud iznīcināt šķietamu sakārtotību, atklājot „pareizā” cilvēka „nepareizās” puses.

Kas tie par afektiem? Visi, kas neatbilst obsesīva cilvēka nepanesami augstajiem morāles standartiem, galvenokārt – agresija un seksuāla dziņa. Savukārt ārējā nozīmē „vilks” ir jebkādi notikumi, procesi, pat citi cilvēki, kas neiekļaujas Nuf Nufa šaurajā, bet it kā drošajā pasaulītē.

Obsesīvi kompulsīvais raksturs

Ļoti iespējams, ka obsesīvi kompulsīvs raksturs mūsdienu Rietumu kultūrā (pie tās pieskaitu arī Latviju) ir sastopams visbiežāk. Kāpēc tik jocīgs nosaukums? Ar „obsesijām” tiek saprastas uzmācīgas domas, bet ar „kompulsijām” – uzmācīgas darbības. Varētu pateikt arī vienkāršāk – cilvēks, kas prot domāt un darīt, bet galīgi neprot būt un just.

Obsesijas un kompulsijas ir pazīstamas mums visiem. Kuram nav gadījies apēst visu porciju līdz galam, kaut gan ēst vairs negribas? Vai skaitīt šķirbiņas starp flīzēm, staigājot pa trotuāru? Tāpat daudzi no mums pazīst stāvokli, kad domas kļūst nepaklausīgas un traucē sakoncentrēties vai aizmigt. Bieži mēs tā arī   sakām – „sliktas domas lien galvā”. Tātad, obsesijas parasti uztveram kā kaut ko svešu, uzspiestu, nomācošu.

1487610396187287119

Tomēr, kā jau katram raksturam, pastāv arī smagākas izpausmes. Piemēram, kāds vīrietis, par spīti lielai atbildības sajūtai un punktualitātei, regulāri kavē darbu. Šajā sakarā viņš spiests uzklausīt priekšnieces pretenzijas un kolēģu jokus, kas viņam pašam rada daudz kauna. Tomēr viņš ne par ko neatklāj kavējumu iemeslu, jo tas viņu apkaunotu vēl vairāk. Īstenībā viņš katru rītu iziet no dzīvokļa savlaicīgi. Viņš aizslēdz durvīs, nokāpj lejā un iziet ārā, taču pēc piecām minūtēm šim cilvēkam parādās doma – „vai tiešām esmu aizslēdzis durvis?”. Kādu laiku viņš svārstās, taču trauksme aizvien pieaug un kļūst neciešama. Lai to apturētu, viņam jāatgriežas un jāpārbauda durvis, kas, protams, ir vispilnīgākajā kārtībā. Tomēr pēc dažām minūtēm, kad viņš jau stāv autobusa pieturā, uzbāzīgas domas atgriežas. Un viņš atkal dodas mājās. Tā var turpināties vairākas reizes pēc kārtas.

Kā jau minēju, šis vīrietis slēpj no kolēģiem savas dīvainības. Tas liecina par viņa spēju kritiski novērtēt savu rīcību. Viņš lieliski saprot, ka rīkojas absurdi, neloģiski, bezjēdzīgi. Te slēpjas traucējuma sakne – noteiktā situācijā pieaug trauksme, tad parādās uzmācīgas domas (obsesija) un galu galā cilvēks izdara sava veida „rituālu” (kompulsija), lai šis domas novērstu. Pastāv līdzīgi gadījumi, kad cietēji ir „apsēsti” ar tīrību – viņi mazgā rokas tik bieži, ka tas nodara kaitējumu ādai. Pie kompulsijām var pieskaitīt arī pārēšanos ar turpmāku vemšanas izraisīšanu, lai gūtu atvieglojumu. Variantu ir daudz, bet mehānisms visur līdzīgs.

Obsesīva reliģiozitāte

Jāsaka, ka Zigmunds Freids kādreiz pieteica obsesīvi kompulsīvas neirozes tēmu tieši reliģiskā kontekstā. Kā zināms, viņš pat devēja reliģiju par „masveida neirozi”. Skan nepatīkami, taču gudrajos ticības un reliģijas kritiķos vienmēr der ieklausīties.

Neveselīgi izprasta reliģiozitāte tiešām piebaro ticīgo kompulsīvi obsesīvas tieksmes. Visai bieži var saskarties ar situācijām, kad emocionāli ievainota cilvēka ticības dzīve lielā mērā balstās uzmācīgās domās un rīcībā. Manis aprakstītais mehānisms var izpausties arī kā neveselīga attieksme pret grēksūdzi (ticīgais nespēj apstāties, viņam bail, ka grēku saraksts uz piecām lapām ir „nepilnīgs”, viņu nomāc domas, ka īstenībā viņš Dieva priekšā vienmēr paliek „netīrs”). Gadās arī pārspīlējumi lūgšanas dzīvē, piemēram, piecu litāniju „noskaitīšana” pēc kārtas, aizmirstot tādu sīkumu kā sirdssaruna ar Dievu. Protams, arī „nešķīstas domas”, kuru dēļ daudzi kristieši smagi pārdzīvo, taču nespēj tās apstādināt. Neizslēdzot to, ka seksuāla rakstura domas var būt kārdinājums, tomēr jāuzsver, ka parasti tām ir arī visai dabisks pamats – cilvēka apzināta vai neapzināta nostādne, ka seksualitāte ir „vilks”, ko nekādā gadījumā nedrīkst ielaist pa durvīm. Tomēr „vilks” šādos gadījumos, kā esam noskaidrojuši, neatkāpjas, bet gan ielien iekšā caur dūmvadu.

2015-08-04_09-36-26_765735-550x275

Līdzsvara meklējumos

Kāda varētu būt izeja? Cilvēkam ar obsesīvu raksturu pamazām (jo ātri tas nav iespējams) jāiemācās satikt to, no kā viņu pasargā uzmācīgas domas un darbības. Respektīvi, viņam jāiemācās just, būt spontānam, jāatveras savas dvēseles neracionālai, nesakārtotai un „nepareizai” daļai. Nuf Nufam no tā visa šausmīgi bail, tādēļ, sadzirdot aicinājumu „atvērties”, viņš var saskatīt tajā tikai otru galējību – „vai tad man vienmēr jāseko iekārei un dusmām? Vai tad man jāsagrauj viss labais, ko esmu tik cītīgi veidojis?!”. Obsesīvam cilvēkam krīt uz nerviem psihologu stāsti par to, ka jūtas ir svarīgas. Tas ir saprotams, jo šis aizkaitinājums arī ir veids, kā mazināt nežēlīgu trauksmi un pasargāt savu „mūra māju”.

Obsesīvam cilvēkam sirds, nevis prāta līmenī jāatzīst, ka nenoteiktība ir neatņemamā dzīves sastāvdaļa. Ar prātu „pareizais” cilvēks apzinās, ka viņš nevar visu kontrolēt, taču dziļi dvēselē viņš ir pārliecināts – ja visu darīšu „pareizi”, nekas slikts nenotiks. Tā ir mazā bērna maģiskā pārliecība. Šo iekšējo bērnu vajag iepazīt un iemīlēt, jo viņam ir ļoti bail.

Izvēloties pārmaiņu ceļu, obsesīvs cilvēks savu raksturu pakāpeniski daudzveido, atklājot sevī sirsnīgumu, paļāvību, drosmi un spēju ātri piedot, reizē paturot arī „vecas” labas īpašības – atbildību, čaklumu, nosvērtību. Dzīvē kārtība un haoss, pareizība un kroplums, garīgais un miesīgais pastāv viens otram blakus. To nevar atcelt, to var tikai atzīt un integrēt savā raksturā, kā rezultātā pieaug iekšējais līdzsvars, jo veselība un briedums vienmēr ir zelta vidusceļš, nevis pievēršanās galējībām.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s