Godīgi jāatzīst, ka krīzi savās attiecībās piedzīvo praktiski visi laulātie. Eļļu ugunī pielej nepareizi izprasta „brīvība”, „pašrealizācija”, „sekošana savām jūtām” un citas politiski korektas koncepcijas.
Vai laulības pārkāpšana sagaida katru? Vai vienīgā alternatīva tai ir pelēka ikdiena, kad mīlestību uzstumj rutīna?
Katoļu psihoterapeits Mihals Piekara savā grāmatā „Kopā dzīvei cauri. Rokasgrāmata laulātajiem, kuri grib uzvarēt” brīdina, ka laulības pārkāpšana nav tikai seksuāls kontakts ar citu cilvēku.
Patiesībā par laulības pārkāpšanu var uzskatīt jebko, kas neatbilst laulības solījumam. Tas dažādās konfesijās skan atšķirīgi, taču būtība nemainās: mīlestība, cieņa un uzticība līdz nāvei.
Tas ir vairāk nekā nopietni. Ar nosacījumu, ka cilvēks vispār nopietni izturas pret savu dzīvi.
Laulības pārkāpšana un krīze attiecībās visbiežāk notiek stresa situācijās, kad ģimene iet cauri nopietnām pārmaiņām. Amerikāņu psiholoģe Avodah Offit uzskata, ka tās ir: grūtniecība un dzemdības, tuvinieka nāve un sēras, smaga slimība ģimenē, bērnu pirmie dzīves gadi, straujas pārmaiņas profesionālajā jomā.Tas kaut kā neiet kopā ar rožainiem stāstiem par to, cik jauki ir kopā gaidīt mazuli…
Pie nopietniem riska faktoriem pieder arī destruktīvi uzvedības modeļi laulāto vecāku attiecībās. Neatkarīgi no mūsu vēlmēm, dzimtās mājās gūtā pieredze nopietni ietekmē mūsu gaidas, reakcijas un priekšstatus par to, kā jārisina problēmas. Tiem pāriem, kuri nav gatavi pārstrādāt bērnības pieredzi un izdarīt apzinātas izvēles, draud bezgalīga vecāku kļūdu atkārtošana. Nez kāpēc jaunībā katram liekas, ka viņam “viss būs savādāk”. Tomēr ap 30-40 gadiem cilvēks saprot, ka reizēm pagātnei ir vara pār tagadni.
Visbeidzot, laulības pārkāpšanu stimulē izvairīšanās no attiecību kopšanas. Iemīlēšanās ātri pāriet un laulātie sāk piedzīvot ikdienas dzīves rutīnas izaicinājumus. Nerūpējoties par mīlestību ikdienā, jūtas pamazām pazūd, un stresa situācijā rodas kārdinājums „kompensēt” attiecību trūkumus ar sānsoļiem.
Aicinot laulātos pievērst tam uzmanību, Mihals Piekara formulē “šķirteņa dekalogu” (10 veidi, kā nonākt līdz laulības šķiršanai gada laikā):
- Neieklausies. Runā tikai par sevi un savām vajadzībām.
- Neatbalsti laulāto partneru, taču sagaidi atbalstu no viņa.
- Nekad nelieto vārdu „piedod”.
- Pārmet vīram vai sievai pagātnes kļūdas.
- Neinformē par izmaiņām savos plānos.
- Nepievērs uzmanību labiem darbiem, taču vienmēr pamani trūkumus.
- Iekārto guļamistabā televizoru. Un vispār – pavadiet pēc iespējas mazāk laika kopā.
- Ignorē aizrādījumus, taču pats nepārtraukti aizrādi. Nekad nemeklē palīdzību pie psihologa.
- Nekad nepaskaidro savu uzvedību, taču vienmēr analizē, ko dara vīrs vai sieva.
- Nemitīgi sūdzies par dzīvi un kritizē. Tev taču ir uz to tiesības, vai ne?
Visdrošākais veids, kā pasargāt attiecības ir darīt visu otrādi.
Tomēr pastāv vēl viena veiksmes atslēga. Laulātie, kuri ir uzticīgi Dievam un praktizē savu ticību, nonāk dziļā krīzē salīdzinoši reti. To apstiprina socioloģes Mercedes Willson pētījumi.
Amerikāņu pētniece secina, ka, veidojot civillatiecības, ASV izjūk katrs otrais pāris (50%). Noslēdzot laulību baznīcā, taču nepraktizējot reliģisku dzīvi, izšķiras 33% pāru. Tomēr pārim regulāri piedaloties svētdienas Misē, šķiršanas gadījumu skaits nokrīt līdz 2%. Vislabākās izredzes ir pāriem, kuri ir salaulājušies baznīcā, regulāri pieņem sakramentus un katru dienu lūdzas kopā. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem no šādiem pāriem izjūk tikai 0,07%.
To arī bez pētījumiem zināja Māte Terēze no Kalkutas, kurai pieder aforisms „Ģimene, kas lūdzas kopā, arī paliek kopā”.