Garīgums bez Gara

Placebo

Lielais gavēnis un Advents ir divi notikumi, kas katru gadu daudzus pamudina pievērsties garīgumam. Taču garīgums, ja tas nav saistīts ar Dievu kā personu, noteikti ir pēdiņās liekams.

Tuvojoties Lieldienām, ne mazums cilvēku pievēršas gavēnim. Skaidrs, ka tā ir garīga prakse, taču bieži to uzskata par sava veida fizisku vingrojumu, izdevību pārbaudīt, “vai man izdosies”. Un tā cilvēks 40 dienu garumā šausmīgi cieš, pārbaudot, vai viņš tiešām spēj izturēt tik ilgi bez gaļas un saldumiem. Īpaši žēl “garīgos aktīvistus”, kuri pieskaita sevi pie Austrumu tradīcijas, jo pareizticībā gavēnis tiek reglamentēts īpaši stingri un detalizēti. Tātad, lai “izturētu”, jābūt īpaši “garīgam”.

Kāds paziņa man stāstīja, cik priecīgas viņam bija iepriekšējās Lieldienas, jo pēc 40 “garīgā sprinta” dienām, kad viņš neēda gaļu un zivi, kā arī stingri ierobežoja saldumus un piena produktus, svētku diena gaļai esot bijusi pavisam cita garša. Tātad, tīri psiholoģisks efekts tiek uztverts kā “garīgums”.

1266998329_19_post

Cits stāsts: paziņa, kura vairākus gadus mocīja sevi ar gavēni “по монастырскому уставу”, šoreiz pasludināja: “Vairs negavēšu! Kāda tam visam jēga, ja pagājušogad es pēc gavēņa pieņemos svarā par trīs kilogramiem!”. Tad tiešām labāk nevajag.

Un tad vēl cits “gavētāja sindroms”: “Tu ko, konfektes ēdi? Ir taču gavēnis!”. Kāda kundze šausminās par sarunas biedra “garīgo stāvokli” (varbūt pat par mūžīgo dzīvi), jo pati ir atteikusies arī no konfektēm. Gavē kopā ar mani, gavē vairāk par mani, gavē manis dēļ… Kur tad paliek slavenais “svaidi savu galvu un nomazgā savu seju”?

meditation2

Garīgums atkal ir modē, būt garīgam ir stilīgi – bet ne pārāk (bez grēksūdzēm, rožukroņiem un svētbildēm). Lūgties arī nē. Labāk meditēt. Un nevis ikonās priekšā vai ar Bībeli rokās, bet vienkārši “tāpat meditēt”. Dievs taču ir manī, Viņš vispār ir visur. Galvenais tak atrast mieru! Tāpēc elpojiet dziļi, sēdiet ar taisnu muguru. Un lai domas par Dievu netraucē Jūsu garīgumam.

Rekolekcijas tiek pārvērstas par retrītiem “garīgai attīstībai”, “sevis iepazīšanai”, “iekšējo resursu apzināšanai”. Bez Kristus, bez Baznīcas, jo katram taču savs Dievs. Būsim toleranti! Un tā kolosālā, svētā Ignācija no Lojolas iedibinātā, prakse pārtop par placebo tableti.

“Manās attiecībās ar Dievu starpnieki nav vajadzīgi”, “Dievs nav krustā, Viņš ir visur”, “ticībai – jā, reliģijai – nē”. “Esmu ticīgs, bet nepraktizējošs”. Nu jā. Mīlu savu sievu, bet nepraktizēju savu mīlestību pret viņu. Neveltu  viņai laiku, nelūdzu piedošanu, ignorēju viņas ilgas un gaidas.

Attiecībās ar reālo cilvēku tas skan absurdi. Bet attiecībās ar reālo Dievu?

Two men pray at Saint Rose of Lima Roman Catholic Church near Sandy Hook Elementary School, where a gunman opened fire on school children and staff in Newtown

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s