Advents – priecīgs Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Laiks darīt labus darbus un pirkt dāvanas (daudz). Mazais Jēzus bērniņš guļ silītē zem eglītes un viss ir tik mīli… Godīgi sakot, šis bezgalīgi standartizētais priekšstats sāk krist uz nerviem.
Visi šie mīļie, baltie un pūkainie Adventa un Ziemassvētku atribūti varētu derēt bērniem. Taču šāds vēstījums, ja tas ir adresēts pieaugušiem, ir pārāk infantils. Un vispār – vai kādam speciāli jāgaida Advents, lai darītu labus darbus?
Džons Eldredžs pamatoti iebilst, ka populārs priekšstats par Ziemassvētkiem aprobežojas ar tradicionālu ainu ar mazo Jēzu, Jāzepu, Mariju, ganiem un eņģeļiem. Taču Bībelē ir atrodams arī kāds cits apraksts, kuru vai attiecināt uz šo notikumu:
“Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās. Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis (…) Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. (…) Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. (…) Pūķis, redzēdams, ka tas nomests zemes virsū, sāka vajāt sievu, kas bija dzemdējusi puisēnu. (…) Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem…”
Un kur tad te ir “klusa nakts”?
Kristus piedzimšana nozīmē kara pieteikumu ļaunumam. Un ļaunums steidzas atbildēt ar prettriecienu. Hēroda zvērības ir tikai pirmais solis. Ziemassvētku stāsts ir nevis mīļš, bet dramatisks. Tāpēc jau esam aicināti nevis gulēt, bet būt nomodā.
Arī Advents pēc savas būtības nav nekāda “Ziemassvētku gaidīšana”. Kā skaidro slavenais poļu sprediķotājs Ādams Šustaks, “adventus” (lat.) ir “atnākšana”.
Ticīgie [vismaz teorētiski] vairs negaida Kristus piedzimšanu, jo tas ir sen noticis vēsturisks fakts. Esam aicināti gaidīt otro atnākšanu, jeb pasaules galu. Tas kaut kā neiet kopā ar stereotipu par eglīti un silīti.
Šāda Adventa vīzija ir neprātīga, jo tā izriet no ticības, nevis popkultūras. Taču tā iedvesmo piedzīvot šo laiku savādāk.
Ā.Šustaka Adventa audiorekolekcijas tiem, kas saprot poļu valodu – “Medus plāksteris”.
Nu tas jau ir skaidrs, ka Baznīcā ir ļooooti daudz popkultūras, ko popularizē ne tikai priesteri popzvaigznes, bet arī bīskapi. Nemaz nerunājot par ticības mācības skolotājiem un skolotājām…
Kam tas ir izdevīgi?
Ja ļaudis dzīvos nomodā, tad taču sāks grūt arī daudzi stereotipi, kas tiek kultivēti un uzturēti pašā Baznīcā. Vai tad to drīkst pieļaut? 🙂