Marks Jermaks kopā ar sievu Kristīnu ir auglības atpazīšanas metožu konsultanti. Ikdienā viņš strādā vienā no Latvijas ziņu portāliem. Pēdējā laikā Marks kopā ar citiem speciālistiem sācis rīkot seminārus par seksualitāti un ar to saistītiem jautājumiem, bet laikā, kamēr intervija nonākusi līdz lasītājiem, kļuvis jau par divu bērnu tēti.

Vai doma par seksualitātes jautājumiem veltītu semināru rīkošanu radās sen?

Pusgadu veidoju semināru ciklu – trīs lielas tēmas jau ir, bet būs vēl citas. Pirmais seminārs bija par seksualitāti laulāto dzīves kontekstā, otrs – par pornogrāfiju, trešais – kā strādāt ar jauniešiem šajā jomā. Interesanti par to runāt no skatu punkta, kas ir starp garīgumu un psiholoģiju. Šai jomā redzu lielu vajadzību tiem, kas dzīvo ģimenes dzīvi, kas strādā ar jauniešiem. Tā ir niša, kas nav aizņemta, kur laji var darboties aktīvāk. Daudzi saka, ka to vajag, un māj ar galvu, bet mērķtiecīgi darbojas tie, kas izplata kaitīgus priekšstatus.

Kā saprati, ka jārunā par šīm tēmām?

Kad vēl draudzējos ar savu līgavu, mūs uzaicināja uz Maskavas katoļu katedrāles Ģimenes centra direktores Gaļinas Masļeņņikovas lekcijām Rīgā. Atnācām, neko negaidot, bet pēc divām stundām izgājām ar citu vīziju par to, kā vēlamies veidot laulību, attiecības pirms tās. Tas bija tik iedvesmojoši, ka vēlamies ar to dalīties.

Ar sāpēm, kas saistītas ar ievainojumiem seksualitātes jomā, saskaras daudzi, arī es. Piemēram, pornogrāfija ir lieta, kas cilvēku, ja viņš nestājas pretī atkarībai, padara nederīgu attiecībām un pilnīgi iztukšo. Pētījumi liecina, ka Eiropā ir milzīgs no pornogrāfijas atkarīgo skaits, bet tikai daļa drosmīgo to atzīst, un līdz ar to viņiem ir iespēja atbrīvoties.

Runājot par jauniešiem, mēdz teikt, ka viņi ir samaitāti. Tomēr redzu, ka viņi nav sliktāki par jauniešiem agrākos laikos. Šodien viņi ir nostādīti sliktākos ārējos apstākļos. Masu kultūra daudz spēcīgāk darbojas pret vērtībām. Tāpēc jāpiedāvā alternatīva.

Kā darbojas masu kultūra?

Kad gatavoju semināru par pornogrāfiju, jautāju vienai psihoterapeitei, kāpēc pornogrāfija tā ietekmē vīriešus. Viņa sāka stāstīt, ka pastāv globālas struktūras, organizācijas, kas atbalsta dzimstības kontroles programmas un veicina to ieviešanu likumdošanā, lai mazāk attīstītās valstis izmirtu. Daļēji tā tas ir. Var būt, ka aiz masu kultūras stāv kaut kas, kas mēģina skalot smadzenes, apzināti tiražē kaut ko negatīvu, bet mani tas neinteresē.

Mani interesē indivīds, kuram ir konkrēta problēma. Ne viņš, ne es nevaram mainīt globālas struktūras, tas nav mūsu dzīves mērķis un par to nav vērts daudz runāt.

Mani interesē, ko varam mainīt individuālā līmenī un konkrētā dzīvē. Tāpēc tik daudz nekoncentrējos uz mainīgiem cēloņiem. Kāpēc mums tāda masu kultūra, par to lai spriež filozofi. Mani interesē, ko konkrēti varu izdarīt, piemēram, kādu motivāciju dot jauniešiem, lai viņus iedvesmotu dzīves veids, kas balstās uz vērtībām, lai viņi ierauga, kas ir dzīvības vērtība, ka tas viņus nevis ierobežo, bet padara brīvus un spējīgus izdarīt gudras un atbildīgas izvēles.

Kā izpaužas tavs darbs ar jauniešiem?

Darbs ar jauniešiem notiek tur, kur dod iespēju. Ja skolas administrācija piekrīt, sarunājam vismaz četru lekciju ciklu, jo ar vienu ir par maz. Tiekoties vairākas reizes, iepazīstam viens otru, veidojas zināma uzticēšanās, kas ir vajadzīga, lai par šādām tēmām runātu. Runājam par fizioloģiju, bērna ieņemšanu, kā veidojas jauna dzīvība sievietes ķermenī; kāpēc ir svarīgs pašvērtējums; kādas pārmaiņas notiek pusaudža vecumā, lai viņi ierauga, ka šīs pārmaiņas ir skaistas un ved uz pilnvērtīgu dzīvi; kāda ir veselīgu attiecību veidošanas dinamika un kas notiek, ja to izjauc. Runājam par abortiem, kā darbojas kontracepcija. Viņiem ir tiesības zināt, jo neviens cits to atklāti nestāsta. Tomēr galvenais nav iebaidīt – ja tu tā darīsi, tas būs grēks -, bet parādīt, ka dzīvot veselīgi, balstoties uz vērtībām, ir labākais, ko var darīt. Kad es biju skolā, diemžēl man par to nestāstīja. Nezinu, vai nebūtu izdarījis visas tās kļūdas, ko izdarīju, bet man vismaz būtu kāda alternatīva izvēle, tāpēc svarīgi par to runāt.

Vai redzi rezultātus? Vai klausītājus tas interesē?

Semināru un lekciju gadījumā par ilgtermiņa sekām nevaru runāt, jo ar to dalībniekiem kontaktu neuzturu. Par rezultātu varēs runāt pēc gadiem. Patiesībā tā nav mana darīšana. Man nav jāpārdzīvo un jākontrolē, kā viņiem veidojas turpmākā dzīve. Nelielā ceļa posmā cenšos būt blakus, bet pēc tam viņi iet savu ceļu.

Kontakts veidojas auglības atpazīšanas kursos, kur redzu, ka tiem ir tālejošas sekas. Labas. Ir ģimenes, kas sāk apgūt kursu, lai ierobežotu bērnu skaitu, bet procesā ierauga, cik skaists ir Dieva plāns attiecībā uz auglību. Viņi mainās, sāk domāt par otru bērnu, ir gatavi jaunai dzīvībai. Mainās pasaules uztvere, un ticu, ka Dieva gars caur to darbojas, jo citādāk to nevar izskaidrot – vari dot cilvēkam argumentus, bet cilvēciski tik dziļi nevari mainīt. Līdzīgi bija mums ar sievu, ģimenes vīzija bija viens vai divi bērni. Mums pat neienāca prātā pārrunāt jautājumu par bērniem, kaut attiecības bija nopietnas. Pēc apmācībām atveramies dzīvībai, sapratām, ka nav jābaidās no bērniem.

Šajās ģimenēs bērni lielākā mērā ir pieņemti jau no ieņemšanas brīža, tāpēc ceru, viņu dzīves starta pozīcijas ir labākas, un pozitīvā ietekme saglabāsies vairāku paaudžu garumā. Tāda ir mana vīzija. Ticu, ka šādās ģimenēs ir vairāk mīlestības, viņi izaug labākā vidē un spēj veidot labākas ģimenes.

Sacīji, ka tev skolā nestāstīja par veselīgām attiecībām. Kā atradi ceļu līdz tām?

Manas attiecības ar Dievu bija ļoti formālas līdz 21 gada vecumam. Izaugu ģimenē, kas bija tradicionāli ticīga, taču tā nebija mana ticība. Man nebija attiecību ar Dievu. Gāju svētdienās uz baznīcu. Draugi brīnījās un uzskatīja, ka tas ir baigais ticības apliecinājums. Tagad redzu, ka tā bija tikai tradīcija, identitātes sastāvdaļa – esmu katolis, tāpēc jāiet uz baznīcu. Šāda ticība neko nedod, vismaz man nedeva.

Pārmaiņas sekoja, kad iepazinos ar vienu meiteni un viņas ģimeni, kur ieraudzīju dzīvu ticību. Viņu mājās bija cita atmosfēra, cits gars. Mani tas aizkustināja un lika domāt, kur ir avots. Pēc tam manās rokās nonāca grāmata „Pārdomas par ticību”. Atgriezos Baznīcā no jauna. Desmit gadi pēc tam bija vissmagākie, bet vislabākie manā dzīvē.

Pārmaiņas mani mudināja meklēt ceļu, kā savienot kristīgo dzīvesveidu ar romantiskām attiecībām. Sāku domāt, vai kristīgā mācība par attiecībām nav novecojusi. Satiku meiteni, kura to akceptēja, un mēs mēģinājām dzīvot saskaņā ar to. Daudzi mums palīdzēja, bija arī garīgais vadītājs, labi draugi, un mēs divus ar pusi gadus šādi dzīvojām, gatavojoties laulībām. Tas bija kolosāls laiks, lai sagatavotos nākamajam solim, lai neizjauktu dabīgo attiecību dinamiku. Izejot šo ceļu, varu pateikt, ka tas ir labākais, un žēl, ka to pirms tam nenovērtēju. Tāpēc katru reizi attiecības beidzās ar bezjēdzīgām sāpēm abām pusēm, otru ievainojot. Ejot alternatīvo ceļu, ir sāpes, bet tām ir jēga. Tāpat kā sportistam, kas piepūlas, dodoties uz mērķi.

Turpinot stāstu par tavu ceļu, pastāsti, kāpēc esi izvēlējies žurnālista profesiju?

Mani interesē politika, tāpēc studēju politoloģiju, pēc tam trīs gadus strādāju valsts iestādē par tulku. Vēlāk radās iespēja to pašu procesu vērot no žurnālista skatupunkta. Valsts sektorā bija vērtīga pieredze, bet jutu, ka tā nav vieta, kur jāapstājas, gribēju eksperimentēt. Politika ir aizraujoša, bet ar laiku izveidojās veselīga distance, nepārspīlējot ar negācijām.

Kāpēc tomēr cilvēki politiku uzskata par netīru lietu?

Tas ir stereotips. Es nezinu, kāpēc sevi neatpazīstam politiķos; situācijas, kas tur notiek, ir mūsu dzīves situācijas – kāds nodod, kāds apsola un neizdara. Es tur ļoti labi atpazīstu sevi! No manas puses būtu slikts tonis viņus pārspīlēti kritizēt. Neviens nav bez grēka. Tāpēc ar zināmu ironiju un bez liekas kritizēšanas to vēroju. Tā ir spēle, un politiķi spēlē pēc tās noteikumiem.

Dažreiz taču uznāk dusmas par to, kā kāds politiķis ir rīkojies!

Man arī. Bet dusmu uzplūdums ātri pāriet. Ja lasu regulāri to, kas izraisa dusmas, varbūt labāk nelasīt? Kāpēc sevi mocīt? Varbūt nevajag būt mazohistam un jāpalaiž kaut kas garām?

Kā lai lietotājs izšķir, ko labāk lasīt vai skatīties un ko nē?

Ar cilvēku, kurš pilnveidojas, ir grūti manipulēt. Tā ir vienīgā recepte. Mums pašiem jāizglītojas. Katram veidojas sava dzīves gudrība. Lai tā izveidotos, nevar katru vakaru sēdēt pie TV un „ēst” visu, ko ekrāns piedāvā. Ja dzīve piepildīta ar jēgu, cilvēks saprot, kas ir vērtīgs. Mediji pilda savu funkciju, bet, ko ar to informāciju darīt, ir katra cilvēka personīgā atbildība. Manuprāt, nevienai no pusēm politikā nav absolūtas patiesības, tāpēc godīga pieeja – ļaut izteikties medijos daudzām pusēm un paļauties, ka tas, kurš klausās, ir spējīgs no tā kaut ko izsecināt.

Vai tas nenoved līdz zināmam relatīvismam?

Tā ir. Taču padomā – Padomju Savienībā nebija relatīvisma, bija viens viedoklis, bet tā nav izeja. Tā ir ilūzija, ka ir viens pareizs viedoklis. Cilvēkam ir jāmeklē. Izejas punkts ir vērtības, kas ir manī, ko neviens nevar atņemt. Ar tām eju pasaulē un caur tām cenšos orientēties haosā un daudzveidībā.

Tikai vērtības palīdz orientēties, bet vienu viedokli uzspiest nedrīkst.

Piemēram, Spānijā Franko diktatūras laikā Baznīcas struktūra bija pacelta augstā līmenī. Uzspiestās normas bija vērstas uz tikumību, bet, kad sabruka režīms, pretreakcija bija tik liela, ka tradicionālie kristīgie sabiedrības pamati tika sagrauti. Ar varu nevar piespiest būt tikumīgam un labam. Tas ir nepareizs veids.

Kāds ir pareizais?

Meklēt risinājumu sevī. Cilvēks var būt brīvs jebkuros ārējos apstākļos. Par to liecina piemēri par svētajiem, kuri dzīvoja dažādos laikos un režīmos, kas bija un nebija draudzīgi viņu vērtībām. Lai kādā iekārtā dzīvojam, ir savi plusi un mīnusi, bet tas iekšējai brīvībai netraucē.

Kā tu savā ārpus darba dzīvē sadzīvo ar medijiem?

Kad apprecējāmies, mums katram bija televizors, bet mēs neskatījāmies un atdāvinājām. Es sapratu, ka man TV skatīšanās ir laika tērēšana. Internetā kā lietotājs varu veidot saturu pats, bet TV jāskatās tas, kas jau izveidots. Internetā paskatos, ko gribu, un aizeju. Bet, ja mājās ir TV un bērni, kas nevērtē, ko viņi skatās.

Līdzīgi taču ir arī ar internetu…

Jā, bet es centīšos nepieļaut, ka bērns nekontrolēti izmanto internetu, līdz nebūs pietiekami nobriedis. Un tie nav četri vai desmit gadi. Kā tēvs esmu atbildīgs par bērna drošību visplašākajā nozīmē. Ir viegli bērnu apsēdināt pie datora, jo tad ar viņu nav jādarbojas. Tomēr daudzu pieredze rāda, ka tas neatmaksājas. Lai bērnam iemācītu kritisku un veselīgu attieksmi pret mediju saturu, jāmāca, kā to izmantot.

Kā iemācīt bērnu būt kritiskam?

Ir jābūt noteikumiem. Piemēram, mūsu bērns skatās multenes, bet tikai 20 minūtes dienā. Viņš pats tās izslēdz, bet bija jāpaiet pusgadam, lai to panāktu. Ja būtu ļāvis, viņš skatītos trīs stundas. Tagad bērns ir pieradis un domāju, šāda pieeja jāturpina arī tad, kad viņš izmantos plašāku informācijas klāstu. Visu aizliegt un ieslēgt skapī nav jēgas, jo bērns dzīvos reālā pasaulē. Tomēr iemācīt distanci noteikti ir iespējams.

Ilze Mežniece, Katoļu Baznīcas Vēstnesis