Būt tēvam ir aicinājums. Kā jau katrs aicinājums, tas ir smags ceļš, uzdevums uz visu mūžu. Kā jau katrs aicinājums, tas ir saistīts ar sāpēm. Taču tikai uz šī ceļa mēs kļūstam par sevi pašiem.

Es piederu pie paaudzes, kurai tēvu nebija. Pie tiem puišiem, kuriem nav paveicies sajust stipru tēva plecu, piedzīvot sirdssarunu ar gudro un uzticamo tēti, saņemt vīrišķu atbalstu. Tie ir zēni, kuri nav saņēmuši tēva svētību, savas vīrišķības apliecinājumu. Tās vietā bija vai nu lāsts (bezjēdzīgas dusmas, kritizēšana, vardarbība), vai nu vienkārši klusēšana. Grūti spriest, kas ir sliktāk.

Džons Eldredžs „Mežonīgajā sirdī” raksta, ka katram puikam dziļi sirdī ir ievainojums. Un visbiežāk šo ievainojumu atstāj tēvs. Diemžēl, tā tas arī ir.

Jāpiekrīt arī tam, ka bērns pārnes tēva tēlu uz Dievu. Mazam zēnam vai meitenei zemes un debesu tēvs ir gandrīz viens un tas pats. Ja tētis ir vardarbīgs despots, vienaldzīgs “iztikas pelnītājs” vai dzērājs, drīz vien bērns būs spiests secināt, ka Dievs ir tāds pats.

Nezinu, cik daudz laika pēc tam būs nepieciešams, lai mainītu/dziedinātu šo domāšanas shēmu. Spriežot pēc manas pieredzes, ar divdesmit gadiem nepietiek.

Mana paaudze ir dziļi ievainota. Taču problēma ir arī tajā, ka šis ievainojums tiek nodots no paaudzes uz paaudzi.

Vīrietis, kurš nav saņēmis tēva svētību, nevar to nodot arī savam dēlam.

Kā var nodot to, kā Tev nav? Kā būt „labam tēvam”, ja neesi to piedzīvojis savā bērnībā? Kā vispār būt tēvam, ja pats vārds „tēvs” ir kā tukša skaņa?

Iekšējo tukšumu, ko mūsos atstāja mūsu tēvi, nav iespējams aizpildīt ar seksu, alkoholu vai panākumiem karjerā. Tomēr izeja ir. Jaceks Pulikovskis savās grāmatās un konferencēs stāsta, ka eksistē trīs iespējas labām pārmaiņām.

Jaceks Pulikovskis

Audzināšana (nav atkarīga no mums)

Tas, kas nav izdevies mūsu tēviem. No mums tas nebija atkarīgs. Šī ir pagātne, ar kuru „tikai” ir jāizlīgst. Reizēm ievainojums ir tik dziļš, kas izlīgšana turpinās gadiem ilgi.

Pašaudzināšana (pilnīgi atkarīga tikai no mums)

Es to saprotu kā darbu ar sevi, iekšējas dziedināšanas ceļu, apzinātu cīņu ar savām bailēm, disciplīnu ikdienas dzīvē (to mēdz skaisti dēvēt par askēzi). Tas paredz arī nemitīgu personas attīstību, izmantojot citu cilvēku gudrību un pozitīvo pieredzi.

Žēlastība (atkarīga no mūsu ticības un labas gribas)

Debesu palīdzība. Neticīgajam šis ceļš neeksistē, taču ticīgajam tas paver plašas iespējas. Ja tēvs virs zemes ir atstājis Tevī tukšumu, to var aizpildīt vislabākais Tēvs. Taču tā paliks tikai „dievbijīga” teorija, ja tēva tēls mūsos nepārsniegs ievainotā bērna uztveres līmeni.

Jo šis bērns mūsos no visa baidās vai arī sagaida, ka kāds pārvarēs grūtības viņa vietā (ļoti bieži tā rīkojas vientuļas mātes, kurās attiecībās ar dēliem mēģina saviem spēkiem kompensēt tēva neesamību). Ticības ceļš ved uz citu pusi. Un tas vienmēr ir saistīts ar 2.punktu („Pašaudzināšana”).

Tēva aicinājuma realizēšana ir iespējama par spīti briesmīgajam ievainojumam mūsu sirdī. Turklāt šis ceļš ved mūs cauri šim ievainojumam, cauri tām sāpēm, kuras ir jānosauc vārdā. Sekojot šim ceļam, mēs varēsim saņemt to, ko mums nav iedevuši mūsu tēvi. Un nodosim to tālāk. Ir vērts.