Терпеть не могу обобщения, и моя неприязнь к ним с каждым годом все увеличивается. Чем больше обобщений, тем меньше понимания. Чем меньше подлинного знания, тем легче все «разложить по полочкам». Одна из таких полочек – «настоящий мужчина». Настоящие мужчины делают то или это. Каждый настоящий мужчина понимает, что… Каждый настоящий мужчина должен… И так далее.
Ikkatra patiesa dzīve ir satikšanās. (M.Būbers) Daudzi no mums ilgojas pēc patiesas satikšanas ar sevi un vēl kādu. Meklējot autentisku kontaktu, mūs sagaida grūtības – mūsu pašu un apkārtējo bailes, neuzticēšanās, pagātnes šabloni un ievainojumi. Tomēr meklēt ir vērts, jo mīlēt ir vērts.
Viena no lietām, kas ar katru gadu man riebjas visvairāk, ir vispārinājumi. Jo vairāk vispārinājumu, jo zemāks izpratnes līmenis. Jo mazāk reāli saprotam vai apzināmies, jo vieglāk visu salikt „pa plauktiņiem”. Viens no šādiem masu kultūras plauktiņiem ir „īstais vīrietis”. Īstie vīrieši dara to un to… Katrs īstais vīrietis vienmēr saprot, ka… Īsta vīrišķība nozīmē to un to…
Sekss ir klātbūtnes izpausmes veids, bet seksualitāte – cilvēku attiecību dimensija. Arī seksuālas problēmas atspoguļo grūtības attiecībās kopumā, kurās, iespējams, valda dziļa neuzticēšanās sev vai citiem, apjukums, nespēja vai nevēlēšanās būt intimitātē.. (Ernesto Spinelli)
Cilvēka seksuālās un garīgās dimensijas pretnostatīšana ir klasiska kļūda, kuras iemesls, manuprāt, saistīts nevis ar nepietiekamām zināšanām, bet ar bailēm un personīga brieduma trūkumu. Cilvēks vienmēr, no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei, ir un paliek seksuāls un garīgs.
Seksualitāte ir dzīvības spēks, vitalitāte, enerģija, kas pamudina mūs ieiet attiecībās. Katrs cilvēks ir seksuāls, jo katram piemīt vajadzība un tieksme būt kontaktā ar citiem. Tāpat seksualitāte atgādina arī par mūsu nesaraujamām saitēm ar dabas pasauli. Iepazīt savu seksualitāti nozīmē iepazīt sevi visdziļākajā būtībā, kā arī atklāt savus iekšējos resursus.
“Man grūti veidot tuvas attiecības. Nojaušu, ka arī apkārtējiem ar mani mēdz būt grūti. Daudz dzīvoju “galvā”, neprotu izteikt savas jūtas. Brīžiem rodas sajūta, ka cilvēki mani izmanto. Man sagādā problēmas atrast līdzsvaru starp mīlestību pret sevi un tuvāko. Kontakts ar svarīgiem cilvēkiem izraisa sāpes. Neuzticos apkārtējiem, bieži jūtos vientuļš. Mani nomāc dusmas, vaina, kauns un citas smagas jūtas.” Katram no mums attiecībās rodas savas problēmas.
Tas, ko sadzīviski bieži saucam par spriedzi vai nemieru, bieži vien izriet no spēcīgas neapzinātas trauksmes. Uzreiz jāsaka, ka trauksme piemīt visiem cilvēkiem. Tradicionāli trauksmi pieņemts uztvert kā problēmu, taču pēc būtības tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un mums nav dots izvēlēties, būt vai nebūt trauksmē. „Trauksme nav ienaidnieks, trauksme ir arī skolotājs, kas spēj norādīt ceļu pie autentiskas eksistences,” raksta slavenais amerikāņu psihoterapeits Ervins Jaloms. Dzīvība pati par sevi paredz trauksmainību, atšķiras tikai veidi, kā mēs katrs savu trauksmi izdzīvojam.
