Kāpēc pornogrāfija nogalina

dedb6911f3b165defaa8bbe51d63fcc0

To var atzīt vai neatzīt, bet pornogrāfijai ir atkarība, un visas atkarības lielos vilcienos darbojas pēc viena un tā paša principa.

Ja cilvēkam rodas vajadzība simulēt dzīvi, uzturēties nevis reālā, bet virtuālā pasaulē (un pornogrāfija tāda ir), tad pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod: kas notiek tavā reālajā dzīvē, ka tu nespēj to panest?

Kas tieši tavā eksistencē ir tas, kā dēļ tu izvēlies mirt?

Nomirt var, izlecot no 9. stāva, bet to pašu sev nodara alkoholiķis, narkomāns vai seksoholiķis, tikai viņa gadījumā miršanas process ir ilgāks.

Vīrietis, kurš ir atkarīgs no pornogrāfijas (sievietēm tas gadās daudz retāk), paliek emocionāli nenobriedis. Pat baudot panākumus sociālajā dzīvē, viņš tomēr iekšēji iestrēgst pusaudža vecumā, kad zēnam jāiemācās sadzīvot ar savu seksualitāti tā, lai viņš pār to valdītu, nevis otrādi.

Kāda seksoholiķa stāsts

Kāds vīrietis (sauksim viņu par Māri) lielāko mūža daļu nodzīvojis, būdams atkarīgs no pornogrāfijas un masturbācijas. Atkarība sāka veidoties apmēram 12 gadu vecumā. Mājās bija grūti, daudz problēmu. Grūti bija arī pašam ar sevi. Ātri vien Māra dzīvē parādījās pornogrāfija. Skaistas sievietes, kuras vienmēr „grib” un ar kurām nekad nav problēmu.

Pornogrāfijas skatīšanās, spēcīgs seksuāls uzbudinājums, kas vēlāk tika izlādēts masturbējot, kļuva par Māra ikdienu.

Pēc pāris gadiem viņš pamanīja, ka reti gadās nodzīvot dienu bez masturbācijas.

Turklāt Māra apziņa bija tik ļoti piesārņota ar pornogrāfiskiem tēliem, ka pietika aizvērt acis, lai uzreiz noskatītos attiecīgo „filmu”. Vēl viena detaļa: Māris pamanīja, ka pamazām pieaug vajadzība pēc stiprākiem vizuāliem stimuliem. Tādēļ no „parastas” pornogrāfijas viņš pakāpeniski pārgāja uz grupveida pornogrāfijas, geju pornogrāfijas, pornogrāfijas ar izteiktiem vardarbības elementiem skatīšanos. 18 gados, būdams jau pieredzējis seksoholiķis, Māris ilgojās pēc pornofilmām, kuru uzņemšanā iesaistīti bērni.

mancomputer

Kas tālāk?

Atkarības pārvarēšana vienmēr sākas ar tās atzīšanu. Un to nav iespējams panākt no „ārpuses”. Cilvēkam jāsaskaras ar savas rīcības sekām un pašam jāatzīst, ka ir slikti. Nākamais solis ir atrast kādu, kurš būtu gatavs atbalstīt atkarīgo ceļā uz brīvību. Tas var būt garīdznieks, kopiena, psihologs, kāds no tuviniekiem. Par savām problēmām ir jārunā citas personas klātbūtnē, tas ir svarīgi.

Seksologs, benediktiešu tēvs Karols Maisners norāda arī uz tādiem psihoseksuālās izaugsmes aspektiem kā adekvāta ikdienas organizēšana, rūpes par psihisko higiēnu, t.sk. pietiekamu miegu, atpūtu, dinamisku dienas grafiku, gadžetu lietošanas laika samazināšanu līdz nepieciešamam minimumam, mērenu un patīkamu fizisku aktivitāti, kontaktu ar dabu, hobijiem, fizisku darbu.

Pastāv viedoklis, ka ar seksuālām grūtībām ir „jācīnās”. Tomēr jautājums būtu jānostāda citādāk: šīs ir grūtības, no kurām ir jāizaug, jo seksuālas problēmas parasti liecina par brieduma trūkumu.

Tātad, runājot par cīņu, ar to jāsaprot pūliņi, tiecoties pēc cilvēcības pilnības, draudzības ar Dievu un cilvēkiem, savu spēju un prasmju pilnveidošanas. Šie pūliņi sniedz daudz prieka un vienmēr sekmē dzīvi šķīstībā, rezumē K. Maisners.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s