Kādreiz Ērihs Fromms rakstījis, ka galvenā mūsdienu cilvēka problēma ir bēgšana no brīvības. Tas bija sen, bet klasika vienmēr aktuāla. Būt upurim nozīmē bēgt no brīvības un atbildības par savu dzīvi.

Par upuriem kļūst un par upuriem padara. Dažiem no mums ir gadījies dzīvot un augt tādā vidē, kur sāpes bija ikdienas realitāte. Ciešanas, ko neesam izvēlējušies, liek mums pielāgoties, attīstot specifiskus aizsardzības mehānismus. Cilvēks izaug, apstākļi mainās, bet viņš automātiski nepārstāj būt upuris.

Upuris dīvainā kārtā ir pieķeries savām ciešanām, viņš eksistē līdzatkarības trīsstūrī, kas sagādā viņam mokas, bet reizē ir saprotams un ierasts. Lai izvēlētos brīvību, nepieciešama drosme, un daudziem tās trūkst. Skan skarbi, bet pieauguša cilvēka dzīvē būt upurim ir izvēle. Un, jā, tā ir bēgšana no brīvības.

Žanam Polam Sartram pieder doma – “Nav svarīgi, kas ar mani izdarīts. Svarīgi, ko es pats esmu izdarījis ar to, kas ar mani izdarīts.”

Šoreiz raidījumā “Mīlestības terapija” ar kolēģiem Inu Grasmani un Līgu Ruttuli sarunājamies par upura pozīciju dzīvē un veidiem, kā no tās tikt vaļā.

Klausies mūs “Radio Marija Latvija” ceturtdienās plkst. 20:00. Turpmāk raidījumu ieraksti pieejami tavasirds.com un milestibasmaja.lv.