Brīžiem mūsu emocionālie pārdzīvojumi kļūst par nepanesamu nastu. Mums ir tendence censties nevienu ar tām neapgrūtināt. Tomēr mēģinājumi ignorēt vai apspiest savas jūtas agri vai vēlu izraisa smagas sekas – depresiju, panikas lēkmes, hronisku nogurumu, nomāktību, bezjēdzības sajūtu, motivācijas trūkumu un psihosomatiskas slimības. Skaidrs, ka galu galā viss tas ietekmē ne tikai mūs pašus, bet arī cilvēkus mums apkārt.

Šādos gadījumos viens no variantiem ir meklēt profesionālo atbalstu psihologa vai psihoterapeita kabinetā. Un tas nebūt nav radītājs, ka cilvēks zaudē ticību un vairs nepaļaujas uz Dievu, uzsver kristīgā psiholoģe un motivācijas trenere Marija Kšemeņa (Maria Krzemień).

Terapija nav neticība

„Mums kā kristiešiem var rasties bažas, vai visvarenais Dievs nevarētu mums palīdzēt bez terapijas? Vai vēršanās pie terapeita nebūs pierādījums tam, ka vairs neticu Dievam? Vai nav tā, ka ar Dievu vien pietiek? Galu galā, vai terapeits nemēģinās ietekmēt manus uzskatus un neapšaubīs manas attiecības ar Dievu?” raksta poļu kolēģe.

Aiz šiem jautājumiem slēpjas uzstādījums, ka viss šajā dzīvē ir atkarīgs no Dieva un Viņa pārdabiskajām intervencēm. Var teikt, ka pēc būtības tā arī ir, tomēr gatavība meklēt palīdzību liecina par cilvēka briedumu (t.sk. arī ticības ziņā). Ir gadījumi, kad ar aizlūgšanām un iekšējās dziedināšanas rekolekcijām nepietiek, lai cilvēks pārvarētu dziļus dvēseliskus konfliktus, kas veidojušies gadiem ilgi. Turklāt šis cilvēks ļoti bieži joprojām uztur destruktīvas attiecības, kas regulāri atražo viņa kādreizējo traumu.

Ievainojums, kas iegūts attiecībās, var tikt dziedināts tikai caur attiecībām. Un parasti tas prasa laiku.

Brīnums vai rutīna?
Pazīstu konkrētus gadījumus, kad cilvēki saņēma tūlītēju dziedināšanu. Esmu to redzējis un arī pats piedzīvojis savā ticības ceļā. Tomēr brīnumi mēdz būt dažādi. Kvalitatīvas psihoterapijas ietvaros cilvēks piedzīvo dziļas iekšējas pārmaiņas, kas var pozitīvi ietekmēt arī viņa „ārējo” dzīvi. Tas ir smags ceļš, kas paredz satikšanos ar ļoti sāpīgām jūtām, atteikšanos no ilūzijām, savu ierobežojumu un vājību pieņemšanu. Ejot šo ceļu, mēs pamazām atgūstam brīvību. Vai arī tas nav Dieva brīnums?

„Te nāk prātā izvēlētās tautas 40 gadu ilgais ceļš apsolītajā zemē. Vai tad Dievs nevarēja to paveikt vienas dienas laikā? Viņš tomēr izvēlējās procesu, kas pamudināja uz uzticību, briedumu, Dieva iepazīšanu. Tieši tas pats notiek terapijā, tādēļ arī tai jāturpinās ilgāku laiku,” uzskata Marija Kšemeņa. Te gan jāpiebilst, ka 40 gadi terapijai būtu par daudz.

Kas liecina par nepieciešamību vismaz apsvērt terapijas iespēju? Marija Kšemeņa piedāvā dažus kritērijus:

• stipras nepatīkamas emocijas (piemēram, dusmas, bailes, skumjas), kas turpinās ilgi, dezintegrē Tavu dzīvi un nepāriet neskatoties uz lūgšanām, dievkalpojumiem un citām garīgām praksēm. Visas emocijas cilvēkam ir vajadzīgas un noderīgas. Tomēr veselīgām emocijām ir sākums un gals;
• ja Tev ir problēma, ar ko cīnies gadiem ilgi, taču nesasniedz būtiskus rezultātus;
• ja par spīti normālai dzīvei un labām attiecībām ar Dievu Tu piedzīvo smagus emocionālus stāvokļus un stipras nesakārtotas jūtas;
• ja Tevi nomoka negatīvas domas, kuru dēļ Tu zaudē mieru. Iespējams, Tu esi pārrunājis tās ar garīdznieku vai draugu, bet tas Tev nepalīdzēja;
• ja esi daudz piedalījies dažāda veida aizlūgumos, rekolekcijās, garīgās pārrunās, tomēr paliek sajūta, ka iekšēja problēma nav atrisināta.

Katrs nesaprotams emocionāls stāvoklis, kas izraisa lielākas vai mazākas ciešanas, pieder pie problēmām, ko var veiksmīgi atrisināt ar psihoterapijas palīdzību. Dažreiz ir vērts mainīt stratēģiju, nesagaidot „gatavus” brīnumus, bet ieguldot spēkus darbā ar sevi.

Kā izvēlēties labu speciālistu?

No speciālista izvēles lielā mērā atkarīgs darba iznākums. Ticīgiem cilvēkiem bieži viens no vissvarīgākajiem kritērijiem ir terapeita reliģiskie uzskati. Par to nav jābrīnās, jo, protams, mēs vēlamies būt saprasti ticības jautājumos, kas veido mūsu dzīves fundamentu. Tiesa, izvēles iespējas šajā ziņā nav īpaši lielas. Tomēr ir vērts tādus speciālistus pameklēt.

Ne mazāk svarīgs faktors ir profesionālā kompetence. Ja psihologam vai terapeitam nav reliģiskas pieredzes, tas nebūt nenozīmē, ka viņš nav spējīgs mums palīdzēt. Es personīgi pazīstu vismaz dažus kristiešus, kuri jau vairākus gadus iziet psihoterapijas kursu pie laicīgiem terapeitiem. Arī tas ir variants pie nosacījuma, ka speciālists spēj savu klientu pieņemt un no sirds vēlas iepazīt viņa dzīves realitāti, neaplūkojot to kā „pataloģiju”. Dievs savā apredzībā lieto gan ticīgus, gan neticīgus speciālistus.

Turklāt sākumā vienmēr ir iespēja atnākt uz dažām sarunām, lai saprastu, kā es jūtos blakus konkrētam cilvēkam, vai man ar viņu ir komfortabli, un vai es jūtos pieņemts. Es savā darbā praktizēju sākotnēju norunu uz 5-6 reizēm, kuru laikā praktiski jebkurš klients spēj saprast, vai viņš vēlas turpināt šo ceļu ilgstoši, un vai viņš vēlas to darīt tieši kopā ar mani.

Terapija un nauda

Protams, par terapiju jāmaksā. Ņemot vērā Latvijas apstākļus, daudziem cilvēkiem samaksas jautājums var kļūt par būtisku šķērsli. Bet atkal: izmaksas mēdz svārstīties atkarībā no speciālista, viņa pieredzes, tituliem, publiskas atpazīstamības, ambīcijām un daudziem citiem faktoriem. Pieredze rāda, ka katrs motivēts klients spēj atrast „savu” psihologu.

Marija Kšemeņa norāda arī uz citu svarīgu samaksas aspektu: „Nav labākas investīcijas sevī kā terapija. Protams, ja mēs apzināmies, ka tā mums vajadzīga. Sākotnēji terapija var likties dārga un sāpīga, tomēr tā ievieš mūsu dzīvē pārmaiņas, kas ilgtermiņā nes bagātīgus augļus un palīdz mums sasniegt tādu dzīvi, kādu mēs vēlamies.”

Pasākums jau šonedēļ: