“Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”. Ticīgie cilvēki šo frāzi labi pazīst. Vai tas gadījumā nav taisns ceļš pie reliģiskā perfekcionisma un ar to saistītas neirozes?

Cilvēks, kurš neakceptē savu nepilnību, ir perfekcionists. Viņš daudz cieš un liek ciest citiem. Viņa galvenie dzīves draugi ir mokošs nemiers, nebeidzamas bailes un”non-stop” kritizēšana . Varbūt, viņu audzināja neadekvāti stingrā garā, izvirzot pārāk augstas prasības. Varbūt, viņš kādreiz ieticēja, ka viņam it visā obligāti jābūt pirmajam. Bet varbūt viņš ir ieslēdzis savu iekšējo bērnu dziļā pagrābā, cerot, ka vairs nekad nebūs vājš?

Katrā ziņā psiholoģisks perfekcionisms lieliski sadzīvo ar neveselīgu reliģiozitāti, kas pārvērš kristīgo vēsti par instrukciju sarakstu, kas jāpilda, lai ieietu par “šaurajiem vārtiem”.

Itāliešu psihoanalītiķis Paskals Ionata raksta, ka slimību izraisa nevis reliģija, bet tās slimīgā interpretācija. Perfekcionists grib būt pilnīgs, līdzīgs Dievam. Šāda kristietības izpratne ved pie citu cilvēku nosodīšanas, vainas sajūtas, kā arī dusmām uz sevi (kad perfekcionists zem realitātes spiediena tomēr konstatē, ka vēl nav kļuvis par Dievu).

Protams, citāts “Esiet pilnīgi…” perfekcionista skatījumā attaisno viņa slimību un dod pamatu kritizēt tos, kuri nav pietiekoši izturīgi “ceļā pie svētumā”. Žēl, ka viņš negrib dzirdēt, kas ir šīs pilnības pamatā:

“Lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem!..  Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!”.

Tātad, patiesa pilnība paredz iecietību, pieņemšanu, labvēlību, atvērtību. Bet priekš perfekcionista tas ir pārāk sīki…

Ionata citē vel vienu Rakstu vietu, kas atklāj kādu psiholoģisku patiesību: “Neesi pārlieku taisns un neturi pats sevi par pārlieku gudru, jo kāpēc tu gribi pats sev kaitēt?” (Ekl. 7,16).

Logoterapijas tēvs Viktors Frankls savulaik teica: “Visprātīgākā lieta ir necensties būt pārāk prātīgam”.

“Mīlestība un ticība Dievam nozīmē psiholoģisku baiļu neesamību. Paradoksālā kārtā perfekcionists baidās no mīlestības, viņš slēpjas noteikumu pildīšanā un “kārtīgumā”. Bailes mudina viņu sīkumaini pārdomāt katru savu rīcību. Realitātē viņš kļūst par pedantu, neveselīgi precīzu cilvēku, viņš ir spiests pakļauties sarežģītiem rituāliem, viņu piesaista formālisms un mazsvarīgas detaļas, aizmirstot par pamatvērtībām. Viņam pat neienāk prātā, ka mīlestība var pārsniegt noteikumus, kuriem viņš pakļaujas. Cilvēks tiek pakļauts sabatam, nevis sabats cilvēkam,” raksta Ionata.

Izrauties no tā nav viegli. Bet risinājums ir. Un tas kā vienmēr ir iekšā.