Nav jēgas cīnīties ar nevēlamo seksuālo uzvedību kā tādu. Patīk vai nepatīk, bet tā vienmēr sakņojas dziļā dvēseles sāpē. Ignorējot šo sāpi, neiesaistoties sirdssarunā ar bērnu/pusaudzi, paliksim tikai moralizēšanas līmenī.

Pirmdienas vakaru pavadīju Psiholoģijas un attīstības centrā „Mājas”, kur Ina Grasmane un Līga Ruttule vadīja semināru par bērnu dzimumaudzināšanu. Skaidrs, ka tēma ir aktuāla. Ņemot vēra, ka daudz darbojos ar jauniešiem un pieaugušajiem, vēlējos labāk saprast to, kā attīstās seksualitāte bērnībā.

Bet tas ir svarīgi arī cita iemesla dēļ. Džendersima ideoloģija apgalvo, ka bioloģiskais dzimums un sociāla dzimte, identitāte var atšķirties (un ka tas ir forši). Tas attaisno gan dzimuma maiņu, gan jebkādu seksuālo orientāciju, gan “bārdainas sievietes” uzvaru Eirovīzijā. Bēdīgi slavenās grāmatas par „Rutu un Rihardu” ir tikai neliela šīs ideoloģijas izpausme pedagoģijā. Tā ir vesela kustība, kas ir nostiprinājusies Rietumu politikā, filozofijā un psiholoģijā, un kam ir spēcīgs lobijs arī starptautiskajās organizācijās.

Skaidrs, ka šī ideoloģija ir pret veselo sapratu. Kā jau lielākā daļa ideoloģiju.

Mēs uz to varam atbildēt ar patiešam veselīgu dzimumaudzināšanu, kas palīdz zēniem veidoties par vīriešiem, un meitenēm par sievietēm. Iemācīt viņiem iet pret straumi, kas pamazām kļūst aizvien stiprāka. Saprast un pieņemt sevi, savu ķermeni, savas jūtas.

Katrs no mums bērnībā ir saskaries ar sāpēm. Arī tad, ja esam izauguši t.s. „labvēlīgajā ģimenē”. Jo šo ģimeni tāpat veidoja tikai cilvēki, katrs ar savām vājībām.

Viens no veidiem, kā pasargāt savu ievainoto sirdi, ir dusmas, agresija.

Kādreiz man likās, ka dusmas ir kaut kas ļauns – vājība, grēks, nekas cits. Taču visbiežāk tas ir tikai veids, kā aizstāvēt savu sāpi. Agresija rada spriedzi, arī seksuālo. Izlādējot šo spriedzi destruktīvā veidā, mēs cenšamies mazināt sāpi. Bet patiesībā veidojas apburtais loks. Atkarība.

Mums ir tendence kritizēt un pamācīt jaunāko paaudzi, bet vai mēs paši esam tikuši galā ar savām sāpēm? Ļoti bieži viņi mums neklausa, jo mūsu vārdi ir tukša moralizēšana. Jo arī mēs neesam pieņēmuši savu vīrišķību vai sievišķību.

Taču ir arī labas ziņas. Mīlestība spēj mainīt visu. Tā priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Un tā nekad nebeidzas (c). Tāpēc ir vērts satikties ar savām sāpēm. Mīlestības garā tam visam ir jēga.

Šajā seminārā ieguvu vairāk, nekā biju cerējis.