Publiskā telpā nostiprinājies priekšstats par psihologu/psihoterapeitu kā ekspertu. Ļoti bieži cilvēki uzsāk sarunu ar vārdiem “nāku pie jums kā pie speciālista”.

Skaidrs, ka mūsu profesijas cilvēki daudz ieguldās savā izglītībā (cerams, arī pašterapijā un supervīzijā). Taču būtu jocīgi visā nopietnībā sevi uzskatīt par “speciālistu” cita cilvēka dzīvē.

Vienīga godīga atbilde uz populāriem jautājumiem – kā audzināt bērnu, kā izkļūt no atkarīgām attiecībām, kā pārvarēt depresiju, kā paaugstināt pašvērtējumu un tml. – es nezinu. Par spīti jebkādiem speciālista diplomiem.

Godīgi atzīstu, ka nezinu, bet reizē vēlos un spēju jums kā pieaugušam un domājošam cilvēkam palīdzēt atrast jūsu unikālās atbildes uz šiem jautājumiem. Tāpat parasti piebilstu, ka visdrīzāk tas nenotiks ļoti ātri, kaut arī zināms atvieglojums var iestāties arī pēc vienas sarunas.

Viens no iemesliem, kādēļ kādreiz izvēlējos eksistenciālo novirzienu – tas īpaši uzsver terapeita nezināšanas pozīciju. Skaidrs, ka mums visiem galvā ir savi uzskati un koncepcijas, daļa no tā visa noder, savā laikā. Toties sarunā ar konkrētu cilvēku, kurš nav nekāda statistiska vienība, koncepcijām jāpaliek aiz kabineta durvīm. Vēlāk tās palīdz analīzei, bet šeit un tagad pats svarīgākais ir cilvēka dziļi subjektīvā pasaule, mana dziļi subjektīvā reakcija uz to, mūsu kontakts.

Un ja cilvēks saka, ka viņam ir depresija, tad svarīgi saprast, kas ir tieši viņa depresija, kā viņš pats to saprot un izdzīvo. Nevis pasludinat, ka “viss ir skaidrs”. Un steidzīgi ķerties pie “speciālista norādījumiem”, spriedumiem un brīnummetodēm.

Ak, cik kārdinoša ir šī viltus skaidrība…

Zinoša pozīcija bieži saaug ar visai diskutablu nostādni, ka “efektīva” vai “zinātniski pamatota” psihoterapija ir ātra. Protams, pastāv īstermiņa terapijas žanrs, un tam ir vairāki visai piezemēti iemesli. Piemēram, apdrošināšanas kompāniju nevēlēšanās apmaksāt ilgāku terapiju vai pašu klientu vēlme pēc ātriem rezultātiem. Taču briedums nerodas ātri. Dziļākas nostādnes un uzskati transformējas pamazām. Ātri var novērst simptomu (kas arī ir forši, bet neskar problēmas būtību).

Uz lietu var paskatīties arī no sadzīviskas perspektīvas. Citu cilvēku dzelžainie priekšstati (“zināšanas”) par mums (kādi mēs patiesībā esam, kā mums jādzīvo, kāda ir mūsu grūtību daba un tml.) bieži ievaino un izkropļo realitāti. Tā vienmēr ir sarežģitāka par jebkādām koncepcijām.

Būt nezinošā (bet ieinteresētā) pozīcijā ir izaicinoši, tomēr ļauties šādai nezināšānai nozīmē dot iespēju cilvēciskumam.