Pastāv vairāki iemesli, kādēļ Ziemassvētku laiks mūsu kultūrā un individuālā izpratnē ir pārslogots ar „gaišām gaidām”. Pa cik par gaišumu šajās dienās tiek runāts pietiekoši daudz, gribas pievērsties tieši notikuma ēnai.

Psihoterapijas praksē un dzīvē vispār var novērot, ka daudzu cilvēku stāvoklis Ziemassvētkos dramatiski pasliktinās. Sāksim ar to, ka visapkārt valdošs šķietams gaišums kļūst par izaicinājumu vientuļiem cilvēkiem. Es ar to domāju cilvēkus, kuri, piemēram, dzīvo vieni paši un nav par to laimīgi.

Skaidrs, ka svētki paši par sevi te nerada problēmu. Tomēr gaišuma, pozitīvisma un ģimeniskuma uzsvēršana nenes laimi pilnīgi visiem. Tieši pretēji – daļai no mums kļūst īpaši smagi, kas, lietojot psiholoģisku slengu, var nozīmēt depresīva stāvokļa pastiprināšanos un suicidālu risku pieaugumu.

Taču arī tikšanās ģimenes lokā ne visiem un ne vienmēr ir patiesi priecīgs notikums. Svētku izdzīvošanas pieredze parasti ļoti precīzi izgaismo ģimenes gaisotni kopumā. Kopā sanākšana, sarunas pie galda, intensīvāks laiks ar radiem paceļ un aktivizē pretrunas, kas ir neatņemams katras cilvēku kopas elements.

„Vientulība pūlī” ir tieši tas vientulības paveids, kas zeļ un plaukst tad, ja gaisotne it kā pieprasa no mums prieku un siltumu. Domāju, pieaugušiem cilvēkiem nav jāpierāda, ka prieks un siltums pēc pasūtījuma kalendāra sarkanajās dienās diemžēl nerodas.

Atsākot konsultācijas pēc svētku perioda, regulāri dzirdu stāstus par to, ka ģimeniska pasēdēšana atkal beigusies ar skandāliem, aprunāšanu, kritizēšanu. Nemaz nerunājot par tām mājām, kur visu ģimenes locekļu dzīve pēc būtības griežas apkārt pudelei.

Vēl viens Ziemassvētku ēnas fenomens ir atgriešanās pie tādiem dvēseles stāvokļiem, kas it kā jau tikuši veiksmīgi pārvarēti (vismaz tā mums gribētos ticēt). Piemēram, cilvēks kādu laiku nāk terapijā, veido adekvātu sevis redzējumu, sāk izprast savas jūtas un vajadzības un tml. Taču svētkos atgriežoties ģimenes lokā, t.i. vidē, kur meklējami cilvēka neirozes aizsākumi, viņa stāvoklis krasi pasliktinās. Jā, viņš/viņa strādā pie pārmaiņām, taču ģimenes/dzimtas ietekmi (arī slimīgu) neviens nav atcēlis.

Diemžēl var gadīties tā: viens ģimenes loceklis strādā pie savas izaugsmes, toties citi turpina atražot veco sistēmu. Rezultātā sākotnēja plaisa padziļinās. Nekādā gadījumā nevēlos popularizēt terapijas klientu lepnību pret saviem „tuviniekiem”. Katrs iet to ceļu, ko pats spējis un gribējis izvēlēties. Tomēr tiem, kas cenšas mainīties un izaugt no savas izcelsmes ģimenes disfunkcijām, reālistiski jārēķinās, ka Ziemassvētki un citas kopā būšanas reizes var būt diezgan smagas un uz laiku atmest atpakaļ. Tas ir OK, tā gādās, ar to vienkārši ir jārēķinās.

Vēl daži vārdi par Ziemassvētkiem kristīgā vidē. Arī draudzēs (ne visās un ne vienmēr, bet tomēr) lielajos svētkos var saskarties ar tukšumu un formālismu. Tas nav nekāds pārmetums, viss ir cilvēciski saprotams – nogurums, lielas apmeklētāju, t.sk. nesagatavotu,  masas (iespējams, ne šogad), pašu garīdznieku pārslogotība un izdegšana un tml. Nākot uz baznīcu, būtu vēlams paturēt prātā, ka rituālu (arī skaistu un dziļu) praktizēšana nav nekāda prieka/miera/citu labumu garantija.  

Kristietība piedāvā skaisto un cerības pilno stāstu par Dievišķo bērnu, tomēr neviena konfesija, neviens mācītājs vai cita garīga autoritāte nevar atbrīvot pieaugušu cilvēku no nepieciešamības reinterpretēt šo stāstu tieši savas dzīves (pieredzes, pārliecības, izaicinājumu) kontekstā. Šķiet, šo darbu var veikt drīzāk vienatnē, un tas nebūt ne vienmēr uzreiz nes prieku un atvieglojumu.

Ceru, ka raksta noslēgumā nav radies iespaids, ka esmu „pret” Ziemassvētkiem. Esmu pret paviršību un vienpusību, kad „gaiša” puse tiek uzpūsta, bet „tumša” nepelnīti aizmirsta. Cilvēka psihes (arī ģimenes, sabiedrības, kultūras) ēnā slēpjas ne tikai iekšējie briesmoņi (kuriem būtu labāk tur arī palikt), bet arī iespējas sasniegt dzīvē ko vērtīgu – lielāku patiesumu, daudzveidīgāku un reālistiskāku sevis un pasaules uztveri.

Visbeidzot,  ja šajās dienās (kas var būt patiesi skaistas, bet var arī nebūt) tu piedzīvo kaut ko no iepriekš pieminētā, zini – tu esi normāls/normāla, šī ir daļa no tava ceļa un tavas pieredzes, kas noteikti var neiekļauties ārējos rāmjos un priekšstatos. Un vēl – ja tev sāp un ir smagi, vērsties pēc palīdzības ir OK.