IZNĪCINOŠS SKATIENS, JEB KĀ TEV NAV KAUNS?!

Hiding-face

Kauns pieder pie jūtām, ko grūti atpazīt, bet kas pārsteidzoši spēcīgi ietekmē cilvēka uzvedību. Kauns ir grūti izturams tiešā veidā, tādēļ mūsu sirds līkločos tas bieži slēpjas aiz dusmām, skumjām vai bailēm. Kauns liek mums pazust, izšķīst, nomirt. Piedzīvojot kaunu, kļūstam vientuļi līdz neprātam, jo kauns izolē mūs no apkārtējiem un no mums pašiem. Par kaunu ir jārunā, jo klusēšana to piebaro, taču runāt nav viegli.

PĒDĒJĀ IESPĒJA PIETEIKTIES PASĀKUMAM:

Intensīvā psihoterapeitiskā grupa “VIŅŠ. VIŅA. ATTIECĪBAS. 3.0”

Radīšanas grāmatā lasām, ka Ādams un Ieva sākotnēji „bija kaili, bet nekaunējās viens otra priekšā”. Tātad, kauns ienāk cilvēka dzīvē, zaudējot pirmatnējo saiti ar Dievišķo. Reizē kauns sargā mūsu visintīmākās robežas, norāda uz vērtībām. Ja cilvēkam ir kauns, tas jāuztver kā signāls: tiek aizskarts kaut kas ļoti būtisks. Franču neiropsihologs Boris Cyrulnik savā izcilajā monogrāfijā „Par kaunu” atzīst: kauns ir daļa no mūsu cilvēciskuma, kaunu nepiedzīvo vien izvirtulis, jo cits cilvēks viņam vispār neeksistē, tātad, citu skatiens izvirtuli neiespaido.

Jāpiekrīt pētnieka novērotājam – kauns rodas tad, ja kāds mūs uzlūko. Mēs piedzīvojam šo skatienu kā naidīgu, neuzticamu, atmaskojošu. Zem šī draudīgā skatiena kļūstam mazi un bezspēcīgi. Apkaunotajam rūp tikai viens – ko par viņu domā tas, kurš viņu uzlūko. Šādā izpratnē cilvēks uz brīdi tik tiešām izzūd.

Kauns pašai no sevis

Iedomāsimies kādu jaunu sievieti, kura cieš no nekontrolējamām ēšanas lēkmēm. Tas viņai gādās katru reizi, kad viņa piedzīvo neciešamu iekšēju spriedzi, saskaroties ar šķietami nedraudzīgiem skatieniem. Pietiek par ar vienu kritisku piezīmi. Tas atkal un atkal palaiž labi atstrādātu mehānismu: nedraudzīga attieksme izraisa vēlmi bēgt, taču darbā tas īsti nav iespējams, un šī vēlme bēgt pārvēršas par nemieru, kas traucē sakoncentrēties, domas kļūst nepaklausīgas, prāts it kā nošķiras no ķermeņa. Un tad vakarā seko ēšanas lēkme. Sieviete ēd visu, ko atrod ledusskapī, bet tad viņai paliek slikti un viņa sev pārmet nesavaldību. Tomēr spriedze samazinās līdz nākamai situācijai.

Iedziļinoties viņas stāstā, mēs ievērotu, ka sievietei riebjas viņas ķermenis. Viņa sevi uztver kā „resnu” un „neveiklu”, tādu, kas cilvēkiem nevar patikt. Viņa palika apaļīga jau bērnībā, un viņas māte, vēsa un viegli aizkaitināma sieviete, vērsās pret meitu ar indīgām, it kā „motivējošām” piezīmēm. Apaļīga meitenīte auga zem slaidas mammas iznīcinošā skatiena, ar laiku viņa pierada domāt, ka ir kropla un pretīga. Tagad, atpazīstot kādā no apkārtējiem līdzīgu attieksmi, šī pieaugusi sieviete ilgojas pazust, aizbēgt, bet ja nesanāk, tad vismaz iznīcināt savu „resno” ķermeni. Šai sievietei ir kauns par sevi. Tāpat kā viņas mātei kādreiz bijis kauns dēļ viņas „neatbilstošā” izskata.

Shame

Kauns cilvēkam ir pašam par sevi. Mūsu stāsta varone varētu sākt sportot un uzlabot figūru, taču problēma nav izpratnes trūkums par svara nomešanas tehniskajiem aspektiem. Kauns atņem vēlmi dzīvot. Atņem vēlmi skatīties spogulī, satikt citus cilvēkus, ilgoties pēc kaut kā labāka. Lai pārvarētu šo nebeidzamo kaunu, viņai maziem solīšiem jāuzbūvē pašcieņas fundaments, ko ģimene viņai nav bijusi spējīga iedot.

Kauna ģenēze

Jau no deviņu mēnešu vecuma mazulis spēj precīzi atšķirt, kuras viņa rīcības ir vai nav vēlamas no svarīgu pieaugušo skatu punkta. Bērns nolasa to pēc daudzām pazīmēm, ko, kā mums šķiet, spējam labi nomaskēt. Ak, pieaugušo naivums! Kā raksta Junga analītiķis Mario Jakobi, no šī brīža bērna dzīvē var ienākt pirmās neirotiskās kauna reakcijas. Vēlāk tās iesakņojas un apaug ar sarežģītiem aizsardzības mehāniskiem, taču kauna būtība nemainās: arī trīsdesmit vai sešdesmit gados, piedzīvojot kaunu, cita priekšā jūtamies kā bezspēcīgi, neaizsargāti un kaili zīdaiņi.

Kauns, tāpat kā vaina, saistīts ar ļoti spēcīgiem un stīviem ideāliem, priekšstatiem, „kādam man jābūt”. Ja cilvēkam dzīves laikā nav izveidojusies stabila pašcieņa un sevis pieņemšana, vienīgais, kas var uzturēt viņa vērtību ir abstrakts un nesasniedzams „Ego-ideāls”. Protams, tā īpašnieks nemitīgi saskārās ar neatbilstību ideālam, kas apdraud visu viņa personību, izraisot milzīgu trauksmi un kaunu. Aprakstot savu iekšējo stāvokli ikdienā, šie cilvēki bieži stāsta par tukšuma sajūtu. Tur, kur būtu jāatrodas stabiliem, adekvātiem un mīlošiem priekšstatiem par sevi, ir tukšums, ko daļēji piesedz nereālistisks paštēls.

breaking-the-power-of-shame-jo2k947e

Kauns vai lepnums

Vēl viens kauna paradokss. Tas, kas mūsos izraisa kaunu, pie citas uztveres izraisa kaut ko pretēju – lepnumu. Šī ir patiesi laba ziņa, jo, nespējot izmanīt mūsu pagātni, mēs tomēr spējam ļoti būtiski ietekmēt pašu uztveri, kā rezultātā savā ziņā mainās arī pagātne.

Uz mani dziļu iespaidu atstājis stāsts par kādu vīrieti, kurš Otrā pasaules kara laikā dienējis vācu policijas bataljona. Reiz bataljons saņēma rīkojumu izpildīt soda akciju pret kāda ciemata iedzīvotājiem. Taču izšķirošā brīdi šis vīrietis izradījies nespējīgs šaut uz civiliedzīvotājiem. Vienības biedri viņu izsmēja un uzdeva veikt kaut kādus tehniskus darbus. Saskaroties ar šo apsmieklu, vīrietis juties apkaunots līdz tādai pakāpei, ka gribējis mirt. Tajā brīdī viņš sevi ienīda par „gļēvumu”.

Šī cilvēka bērni auga pēckara Francijā, kur apkārtējie viņus uzskatīja par otras šķiras būtnēm, nožēlojamā hitleriešu rokaspuiša pēcnācējiem. Nākamajā paaudzē kauns nepazuda: šī vīrieša bērniem bija kauns no tēva un pašu saknēm, tātad lielā mērā kauns no sevis pašiem. Risinot šo kauna problēmu pēc daudziem gadiem policista meita psihoanalīzes laikā saprata, ka pieminētais notikums nav vērtējams tik viennozīmīgi, kā viņa bija pieradusi domāt ģimenes un sabiedrības radīto mītu iespaidā. Viņa dziļāk saprata tēva stāstu, ieraugot nevis nodevēju, bet ievainotu cilvēku. Briesmoņa vietā viņa saskatīja vienkāršu un pēc būtības krietnu lauku puisi, kurš fiziski nespēja izpildīt necilvēcīgas pavēles, kurš atteicies šaut uz nevainīgiem cilvēkiem, samaksājot par to savu cenu. Šī fakta apziņa ļāva sievietei uzcelt tādu tēva attēlu, ko viņa spēja cienīt, bet caur to – cienīt visu tēvišķo sevī. Vēl jo vairāk, kauna vietu viņas dvēselē ieņēma lepnums. Protams, tas nevarēja ietekmēt viņas tēva likteni, taču izmainīja viņas pašas un viņas bērnu dzīvi.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s