Turpinot sarunu par pusaudžu lietām, pārpublicēju te savu rakstu, kas šonedēļ parādījies portālā civitas.lv.

„Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.” (Lk 2; 41-50)

Slavenajā evaņģēlista Lūkas aprakstītajā epizodē ģimenē, ko katoļu tradīcijā godinām kā svēto, izceļas strīds, kurā centrā ir kāda 12gadnieka rīcība. Uzlūkojot šo fragmentu tīri sadzīviski, redzam, ka vecāki nesaprot savu Dēlu. Viņš tiek meklēts „starp radiem un pazīstamajiem”, tomēr veltīgi. Šis topošais vīrietis iziet no ierastās vides un mēģina darīt to, kas atbilst Viņa aicinājumam. Rezultātā visa ģimene piedzīvo smagu pārbaudījumu. No šī pārbaudījuma nav pasargāta neviena ģimene pasaulē.

Kens Kenfilds (Ken Canfield) raksta, ka būt pusaudža vecākam ir diezgan frustrējoši. Pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni mēdz „dievināt” savus vecākus. Sadzirdot, ka tētis atgriezies no darba, mazie ar prieku skrien viņu sagaidīt. Mājās, kur parādās pusaudži, situācija radikāli mainās, kas prasa no vecākiem spēju pielāgoties jaunajai situācijai, nesagaidot lielu emocionālu gandarījumu no komunikācijas ar savu bērnu.

Emocionāli veselas personas attīstības process sastāv no dažādiem posmiem, kuros tai jāizpilda noteikta misija, jāatbild uz vecuma specifikai raksturīgiem jautājumiem. Starp dažādiem vecumposmiem atrodas „lūzuma punkti”, jeb „krīzes”, kad bērns aizvien vairāk atdalās no vecākiem. Atdaloties bērns mācās būt patstāvīgs, uzticēties sev, kas 18-19 gadu vecumā ļauj viņam aiziet no dzimtajām mājām, lai pilnībā uzņemtos atbildību par savu dzīvi.

Sāpīgā atdalīšanās 

Saskaņā ar vecumposmu klasifikāciju, ko izstrādājis Ēriks Eriksons (Erik Erikson), pusaudža vecuma dilemma ir „autentiskums” vai „lomu sajaukšana”. Jaunais cilvēks meklē savu vietu pasaulē un mācās uzticēties sev vairāk nekā pieaugušo autoritātei. No tā izriet tik kaitinošā tieksme apšaubīt it visu. Piemēram, vienā brīdī bērns, kurš paklausīgi gāja kopā ar vecākiem uz svētdienas dievkalpojumiem, var pasludināt sevi par ateistu. Starp citu, katoļu Baznīcā pusaudža vecumposmā daudzi saņem Iestiprināšanas sakramentu, ko reizēm ar rūgtu ironiju dēvē par „atvadīšanās sakramentu no draudzes”. Liela daļa pusaudžu un jauniešu pazūd no dievnama savas patiesības meklējumos un atgriežas daudz vēlāk.

Pusaudža izaugsmei šī autoritāšu apšaubīšana ir obligāts nosacījums, jo tikai atdaloties no vecāku vērtībām, jaunais cilvēks spēj atrast savas atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Iespējams, šīs atbildes būs tādas pašas, tomēr tad šis topošais vīrietis/sieviete zinās, ka tas ir viņa/viņas, nevis ģimenes sniegtās atbildes.

Robežu veidošanas māksla

Pusaudžu audzināšanas procesā viens no centrālajiem jautājumiem ir robežas. Šajā tēmā nav viegli izvairīties no galējībām, kas ir neadekvāti stingra audzināšanas stratēģija vai arī visatļautība.

Robežas attiecībās ar bērniem mēdz būt dažādas. Piemēram, katrā ģimene parasti pastāv „dzelzs” likumi, ko nedrīkst pārkāpt ne pie kādiem nosacījumiem un par ko netiek diskutēts. Otrā robežu kategorija ir robežas, par ko vecāki ar bērniem vienojas diskusiju ceļā. Šie ir pienākumi un tiesības, kas neveidojas „autoritārā veidā”, bet tiek radīti un vajadzības gadījumā pārveidoti kopā ar pusaudzi. Trešā robežu kategorija ir noteikumi, kuru veidošana un pildīšana pilnībā tiek deleģēta pašam pusaudzim (piemēram, vēlams, lai viņš katru dienu tīrītu zobus, tomēr vecāki to neuzrauga, atstājot to pusaudža ziņā).

Audzinot pirmsskolas vecuma bērnus, robežas pārsvarā nosaka vecāki („Mūsu mājās ir jādara tā. Punkts. Āmen.”) Tomēr laika gaitā pamazām pieaug to noteikumu īpatsvars, kas tiek izdiskutēti un pieņemti kopā. Ja tas netiek darīts, pusaudža sacelšanās (kas pati par sevi ir praktiski neizbēgama) draud pārvērsties par revolūciju, jo jaunajam cilvēkam būs grūti samierināties ar to, ka viņa dzīvi gandrīz pilnībā nosaka pieaugušie.

Nepieciešamība diskutēt un meklēt kompromisus attiecībās ar 14gadīgo dēlu vai 16gadīgo meitu rada pieaugušiem nopietnu izaicinājumu. Kaut vai tādēļ, ka daudzi no mums paši izauga mājās, kur bērniem nebija nekādas teikšanas. Tomēr jāapzinās, ka šī diskusija māca pusaudzim izdarīt izvēles un saskarties ar to sekām, bez kā nav iespējams runāt par nobriedušu personību.

Sprādzienbīstamā seksualitāte

Vēl viens pusaudža vecumposma izaicinājums ir no jauna atklāt un izdzīvot savu seksualitāti un dzimumidentitāti. Pozitīva attieksme pret savu ķermeni un spēja veidot un uzturēt veselīgas attiecības ar sava un pretēja dzimuma pārstāvjiem nodrošina pamatus tam, ka reiz jaunais cilvēks spēs izveidot savu ģimeni un pilnvērtīgi tajā funkcionēt. Starp citu, tas pats attiecas arī uz tiem, kuri izvēlas konsekrētās dzīves ceļu (priesterība, klosterdzīve), jo nenobriedis cilvēks ir smaga nasta ne tikai ģimenē vai laulībā, bet arī draudzē un kopienā.

Grūtības vecākiem rada ne tikai tas, ka masu kultūras sludinātā attieksme pret seksualitāti var radikāli atšķirties no ģimenes vērtībām, bet arī izvairīšanās no attiecīgu jautājumu apspriešanas ar bērniem. Kāds kolēģis mēdz teikt: „Kad vecāki man prasa, kā runāt ar bērniem par seksu, es uzdodu pretjautājumu – bet kā jūs par to runājat savā starpā?” Ja pieaugušais veselīgi uztver pats savu seksualitāti, viņš parasti spēj sarunāties par to arī ar savu pusaudzi. Šeit mēs atkal atgriežamies pie tā, ka vecāks ir aicināts augt kopā ar savu bērnu.

Labu attiecību pamatā ir emocionālā saikne, ko nepieciešams veidot vēl tad, kad bērns atrodas mammas puncī. Protams, katrā vecumposmā komunikācijai piemīt sava specifika. Pusaudzis ar savu uzvedību var demonstrēt, ka viņam mūsu attieksme un iesaistīšanās nemaz nav svarīga. Tomēr patiesībā arī pusaudzim vajag gan sirsnīgu skatienu, gan labu vārdu, gan vecāka pieskārienu. Laiks, ko pavadām kopā ar savu pusaudzi (ar nosacījumu, ka viņš pats izvēlas, ko tieši mēs darām kopā), ir ieguldījums nākotnē, kas viņu stiprina un ļauj sajusties svarīgam.

Nav viegli būt blakus pusaudzim, jo viņam pašam arī nav viegli ar sevi. Tomēr ir vērts viņu atbalstīt, apliecināt savu mīlestību un izpratni tādā veidā, kas atbilst viņa vajadzībām, uzticēties, piedot, kā arī uzturēt taisnīgas prasības. To vieglāk izdarīt, ja aiz negācijām un bravūrības mums izdodas saskatīt arī to trauslo, ievainojamo dvēseles daļu, ko viņš tik ļoti cenšas noslēpt.