Cilvēks ir daudzveidīga būtne, kurai piemīt gan ķermenis, gan prāts, gan jūtas, gan brīva griba, gan gars. Mūsdienu sabiedrībā Rietumos kultivē divus elementus – ķermeni un prātu, savukārt jūtas bieži paliek novārtā.

Dzīvojot tikai ar prātu un “racionālas domāšanas” līmenī, cilvēks ātri vien aiziet no savas iekšējas būtības, zaudē kontaktu ar savu sirdi, pārvēršas par robotu. Ar laiku mūsu miesa un dvēsele mums par to atmaksā ar psihosomātiskām slimībām un neirotiskiem traucējumiem.

Taču jau kopš bērnības pieaugušo pasaule cenšas mūs pārliecināt, ka jūtas tiešam nav svarīgas. Atceries, Tev teica – “vīrieši neraud”, “saņemies”, “ko tu dusmojies?!”, “на обиженных воду возят”, “tagad paklusē”, “dari tā un ne savādāk”… Tad nāk bērnudārzs un skola, kur mūsu jūtas visbiežāk arī nevienam neinteresē.

Tad mēs izaugam, veidojam attiecības, ģimeni, audzinām bērnus… Un sākas nepatikšanas. Trauksme, bezmiegs, saprotamas bailes un skumjas, dusmu lēkmes, tukšuma sajūta, bezgalīgi konflikti. Īpaši efektīvi to visu no mums izvelk ārā bērni (izcili jūtu speciālisti). Tāpat arī vīri un sievas, vecāki. Un tad beidzot mums tomēr jāsatiekas ar to, kā patiesībā jūtas mūsu sirds.

Starp citu, tas ir arī mūsu garīgais pienākums. Dievam taču rūp mūsu sirds, bet vai tā rūp mums pašiem?