Kā attīstās pusaudžu seksualitāte, ar kādām grūtībām viņiem jāsaskaras šajā dzīves posmā, kā par to runāt godīgi, atklāti un no vērtību pozīcijas? Šos un citus jautājumus šonedēļ pārdomājām un pārrunājām Psiholoģijas un attīstības centrā „Mājas”, kur notika seminārs „Kāpēc un kā runāt par seksualitāti ar pusaudžiem”.

13-14 gados zēni un meitenes sāk piedzīvot straujas pārmaiņas savā organismā, jūtās un attiecībās ar sevi un apkārtējiem. Ķermenis izmainās, cilvēks kļūst spējīgs nodot tālāk dzīvības dāvanu.

Notiek daudzas foršas lietas – iemīlēšanās, sievišķības un vīrišķības apliecināšana, veidojas jauna tipa attiecības.

Šis dzīves etaps par kļūt par labu pamatu tam, lai jaunietis iemācītos veidot noturīgas saites, uzņemties atbildību par savu rīcību un iepazīt to, kas ir patiesa mīlestība (nevis tās primitīvā karikatūra, ko mums bieži sniedz masu kultūra).

Seminārā runājām par to, ka seksuālās izglītības jomā pastāv divas lielas pieejas: „tikai informēšana” un „motivēšana labākai dzīvei”. Pirmā paredz to, ka pietiek piedāvāt jauniešiem daudz informācijas un viss pārējais atrisināsies pats par sevi (man tas atgādina „mežonīgā kapitālisma” ideju, kur brīvais tirgus arī visu „atrisina”). Otro pieeju ilustrē „ABC” programma, kur „A” nozīmē atturību (ja tev uz doto brīdi nav seksuāls partneris, nesteidzies), „B” – esi uzticīgs, ja tev jau ir partneris un „C” – lieto prezervatīvu, ja nespēj atturēties un būt uzticīgs. Šī programma veiksmīgi nostrādāja, piemēram, Filipīnās un Ugandā. Diemžēl „informēšanas pieeja” parasti aprobežojas tikai ar „C”.

Mēs kā vecāki, skolotāji, jauniešu līderi, esam ieinteresēti izmantot ABC-stratēģiju, kas ir daudz efektīvāka un sagatavo jauniešus pilnvērtīgai dzīvei. Diemžēl šajā ziņā esam mazākumā, jo vairākas valstiskas un nevalstiskas struktūras dara pietiekoši daudz, lai visa dzimumaudzināšana sāktos un beigtos ar kontracepcijas popularizēšanu.

Jaunieši tiek attēloti kā neizglītotas, primitīvas būtnes, kuras pēc definīcijas nav spējīgas dzīvot saskaņā ar vērtībām.

Turklāt pārprastais politkorektums mums it kā liedz viņus uzrunāt no vērtību (vai, nedod Dievs, no ticības pozīcijas). Taču fakti liecina par pretējo: nekur pasaulē šī „informēšanas” pieeja nedod rezultātus.

Apspriedām arī to, ka ir vērts runāt par seksualitātes lietām mājās. Arī (un it īpaši) informācijas laikmetā. Ja mēs mīlam savus jauniešus, mums jābūt pirmajiem, kuri uzsāk šo sarunu. Savādāk mūsu vietu aizņems internets, žurnāli vai vienaudži. Poļu psihologa Šimona Gželaka pētījumi pierāda, ka pat pusaudža gados vecāku autoritāte bēram ir ļoti liela (kaut gan tā tas bieži neizskatās).

Avots: dr. Szymon Grzelak «Archipelag Skarbów» 2012-2013
(pusaudžu attieksmes pētījums)

Tāpēc ir jārunā. Vissliktākais būtu klusēt.

Savā darbā ar pusaudžiem izmantoju četrus lielus informācijas blokus – dzīvības vērtība un skaistums, pārmaiņas pusaudža vecuma/pozitīva attieksme pret savu ķermeni, dabiska attiecību attīstības dinamika (pašvērtējums, jūtas un tml.), kā arī seksualitātes slazdi (piemēram, sāpīgie jautājumi par abortu). Runāt par jūtām ir īpaši svarīgi. Nosaukt tās vārdā un pieņemt, bet nepadarīt par vienīgo kritēriju. Veidot izpratni par to, ar ko mīlestība atšķiras no iemīlēšanas (šķiet, to nesaprot pat daudzi pieaugušie). Saprast, kāpēc jebkurās attiecībās notiek jūtu krīze, kā neļaut izmantot savas jūtas pret sevi. Pārrunāt to, kāpēc sekss nevar būt attiecību pamatā, lai nenāktos dzirdēt sūdzības – „es viņu mīlu, bet viņa mani negrib”.

Otrajā semināra daļā dalījāmies par to, kas mums pašiem traucē uzrunāt jauniešus. Varbūt, tas ir dusmas un bailes no izsmiešanas. Vai kauns un vainas apziņa. Vai skaudība („ja man attiecības nav izdevušas, tad nevar izdoties arī manam dēlam/meitai”). Bet to var pārvarēt, jo mīlestība ir stiprāka par visu.