Ne viss ir atkarīgs no mums. Liecība par neauglības dziedināšanu

4723993-tomasz-terlikowski-900-677

Rietumu pasaulē neauglības problēma kļūst aizvien aktuālāka. Pēc oficiāliem datiem, Latvijā ir ap 25 000 pāru, kam varētu rasties problēmas ar bērna ieņemšanu. Ne jau visi ir neauglīgi, un daudziem ir iespēja pārvarēt šo situāciju.

Viens no instrumentiem, kas palīdz tikt pie ilgi gaidītā mazuļa, ir auglības atpazīšanas metodes. Mana un citu konsultantu pieredze rāda, ka apmēram puse pāru atnāk uz kursiem tieši pazeminātas auglības dēļ.

Taču šodien par kaut ko citu. Mums piemīt tieksme pārnest patērētājsabiedrības standartus arī dzimtas turpināšanas jomā. Cilvēki uzdod jautājumu: „Cik daudz vajag konsultāciju, lai ieņemtu bērnu?”. Kurš to var zināt? Cīņa par auglības atjaunošanu var turpināties gadiem ilgi, un ne vienmēr tā dod vēlamo rezultātu.

Esmu dziļi pārliecināts, ka dzīvības devējs ir Dievs. Tas nenozīmē, ka nav jāārstējas, nav jāmeklē iemesli, nav jāatbrīvojas no psiholoģiskiem blokiem. Un tomēr jāatceras, ka mēs varam tikai radīt apstākļus bērna ieņemšanai. Paši par sevi neesam dzīvības avots.

Starp zinātni un ticību nav pretrunu. AAM ir lielisks zinātnisks instruments. Taču reizēm mums godīgi jāatzīst, ka ne viss ir atkarīgs no mums. Ka nepastāv „tiesības” uz bērnu. Bērns ir dāvana. Manuprāt, Debesu dāvana.

Tādēļ šodien publicēju liecību par neauglības dziedināšanu. Tomašs Terlikovskis ir slavenais poļu filozofs un žurnālists, daudzu grāmatu autors. Sava laulībā viņš ar sievu arī saskārās ar grūtībām tikt pie bērniem. Grāmatā „Nolemti viens otram” („Skazani na siebe”) Terlikovskis par to raksta šādi:

Holy Family

„Pirmo bērnu gaidījām piecus gadus. Draugi, ģimene, priesteri uzdeva jautājumu – kāpēc joprojām nav bērnu, vai mēs gadījumā neizsargājāmies. Divus gadus (Malgožatas studijas) mēs ne pārāk steidzāmies ar bērna ieņemšanu, taču nedarījām arī neko, lai bērnu nebūtu. Vēlāk sākās gaidīšanā. Vai būs kārtējas mēnešreizes? Mēneši pagāja bez rezultātiem. Galu galā bijām spiesti vērsties pie ārsta. Tas neko nedeva, tāpēc nomainījām speciālistu. Pēc vairākām analīzēm viņa ieteica pagaidām nelolot cerības: „Vairākus gadus būs jāārstējas, un tad, iespējams, sanāks”.

Kā jau jauni katoļi nolēmām bērnu izlūgt. Neuzskatījām, ka tas kaut ko dos bez ārstēšanas, taču mums likās, ka ir arī jālūdzas, lai bērns tomēr pieteiktos. Kaut vai pēc gadiem. Uzreiz pēc analīžu veikšanas Romā notika Hosemarijas Eskrivas kanonizācija. Mēs devāmies svētceļojumā. Pa ceļam uz Romu apmeklējām visdažādākās Itālijas svētvietas. Tur lūdzāmies par veiksmīgu ārstēšanu, lai beigās mūsu mājās parādītos bērniņš. Uzreiz pēc atgriešanas Malgožata palika ļoti miegaina, bet pēc padsmit dienām palūdza nopirkt viņai zemenes (kaut gan bija ziema). Savukārt es nolēmu nopirkt grūtniecības testu, kas uzrādīja divas svītriņas. Sieva tam neticēja.

„Nevar būt, tests ir kļūdains,” viņa atkārtoja. Nākamais tests uzrādīja to pašu. Sazvanoties ar dakteri, diagnoze apstiprinājās. Tā mūsu dzīvē parādījās Marija. Pirmā Dieva dāvana mūsu laulībā. Bērns, uz kuru mēs skatāmies kā uz brīnumu, kaut gan varētu atrast tūkstošiem racionālu argumentu, kāpēc tas notika tieši tajos apstākļos.

Taču ar Mariju vien mums nepietika. Pēc gada atkal sākām „strādāt” pie nākama bērna. Un atkal bez rezultātiem.

„Priecājieties, ka ir vismaz viens bērns. Tagad pastāv hormonālās problēmas, ar nākamo grūtniecību var būt sarežģījumi,” teica ārste.

Mēs ārstējāmies un gaidījām nākamo svētceļojumu. Šoreiz uz Svēto zemi. Palestīnā apmeklējām Piena alu, kur saskaņā ar tradīciju Dievmāte baroja Jēzu, bēgot uz Ēģipti. Mēs palūdzāmies, nogaršojām pulveri no grotas sienām… bet pēc dažiem mēnešiem par spīti skeptiskām ārstu prognozēm pieteicās Zosja. Viņu mēs arī pieņēmām kā brīnumu.

Taču ar diviem bērniem mums bija par maz. Kā jau nelabojamie racionālisti, atsākām „centienus” uzreiz pēc Zosjas piedzimšanas. Svētceļojumu vairs neplānojām, tāpēc vērsāmies pēc palīdzības pie pazīstamā klosterbrāļa.

Pēc trīs nedēļām es viņam palūdzu: „Martin, palūdzies par mūsu nākamo bērnu”. „Ko, tik ātri? Šādās lūgšanās esmu ļoti efektīvs. Varbūt, tomēr pagaidīt,” viņš atbildēja.

Tomēr es tā arī nebiju neko iemācījies. Man visu gribējās saplānot. „Mariju gaidījām piecus gadus, Zosju – četrus. Tagad gaidīsim trīs gadus. Būs tieši laikā,” es teicu.

Ar smaidu klosterbrālis atbildēja: „Tā būs Tava atbildība” . Un sāka lūgties.

getty_rm_photo_of_mothers_hand_on_baby_foot

Nikolajs tika ieņemts pēc trīs… mēnešiem. Viņš mums bija pārsteigums. Par tādiem bērniem saka, ka viņi ir „neplānoti”. Bet kāda tam bija nozīme, ja Dievs mūs uzklausīja, kaut arī saskaņā ar saviem, ne mūsu plāniem?

Grūti to uztvert savādāk kā Dieva dāvanu. Dāvanu un zīmi, ar ko Dievs atgādināja, ka Viņš ir dzīvības devējs. Nākamie bērni pieteicās pēc īpašām piepūlēm un plānošanas. Viņi vienmēr bija gribēti un mīlēti, jo laulībā nevar būt runa par „iekrišanu”. Attiecībās, kas ir atvērtās auglīgai mīlestībai, bērna rašanās ir norma, nevis izņēmums. Dāvana, nevis drauds. Bet plānošana nedrīkst pārvērsties par dievekli.”

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s